FOTO: Simtiem ļaužu Bauskas pilskalnā sagaida saulgriežu saullēktu

21. jūnija rītausmā debesu mala krāsojās sarkana, rasa klāja zemes vaigu, bet simtiem ļaudis, tērpušies gaišās drānās un ar zāļu vainagiem galvās, naski devās Bauskas pilskalna virzienā. Šogad ceturto reizi ikviens interesents tika aicināts piedalīties saulgriežu saullēkta ceremonijā “Spīgo”, lai piedzīvotu iespaidiem bagātu, enerģijas pārpilnu dienas sākumu un kopīgi modinātu gada spēcīgāko sauli.

Ar klusām dabas skaņām un tautasdziesmu motīviem pusčetros no rīta sanākušos pļavā pie Ķirbaksalas sveicināja grupa “Kanisaifa mistērijas”. Starp upju tecējuma čalām, putnu dziesmām, mūzikas skaņām gaisā virmoja, kas neaprakstāms un nesataustāms…

“Tas, ko jūs dzirdējāt bija veltījums visumam, jums katram. Es mēģināju saskatīt katra acis, un ceru, ka kādā brīdī tās arī saskārās. Saulgrieži – tas ir īpašs laiks. Tas ir laiks, kad daba ir pilnbriedā. Tā ir apveltīta ar īpašu maģisku spēku. Daba mums dod spēku no vēja, no saules, no zemes, no ūdens un no katras dzīvās dabas radībiņas,” sacīja dziedātāja, mūziķe un rituāla vadītāja Maija Sējāne – Īle un kopā ar vīru Nilu Īli aicināja visus klātesošos uz šim rītam īpašu uguns rituālu, lai godinātu visumu, lai godinātu gaismu, lai godinātu auglību, lai godinātu dzīvību un pats galvenais, lai godinātu senču spēku, kas dod spēku ikdienā darīt daudzas lietas.

“Dosimies ceļā, veidojot garu, garu jostu. Šajā jostā jūs katrs būsiet ļoti, ļoti svarīgs ar sevi, ar savu dzīves pieredzi. Ejot šo ceļu līdz ugunskuram, ieklausieties sevī un padomājiet, no kā jūs vēlēsieties atbrīvoties uguns rituāla laikā, varbūt, ka tas ir kāds netikums, varbūt tā ir kāda veselības liksta, varbūt kāds niķis, rakstura īpašība un tad padomājiet arī par to,  ko vēlētos sev piesaistīt,” rosināja rituāla vadītāja.

Skandējot spēka dziesmas, tika iedegta uguns. Maija pirmā liesmu pabaroja, ziedojot ugunij stihijas, kam klāt liktas labas domas un vēlējumi. Maize simbolizē Zemi, medus – Vēju, tad vēl Ūdens, bet graudi – spēkam un izturībai. Liesmu mēlēm tika arī monētas, kuras rituāla vadītāja aicināja sameklēt, kad uguns izdziest. Atrasto naudu var likt makā, un veiksme atradēju neatstās. Arī katrs atnākušais ugunij varēja ziedot čiekuru, lai tas paņem visas bēdas un nelaimes, kā arī ziedu pušķi, kuru metot ugunī, bija jāieliek doma sev.

Maija Sējāne‑Īle pēc rituāla dalījās piedzīvotajā. Viņa atzina, ka sarīkojums bijis ļoti sirsnīgs. Lai arī pirms diviem gadiem jau šeit būts, taču divu vienādu rituālu nav, jo katram ir sava maģija. Šoreiz cilvēku bijis daudz vairāk, iespējams, tas tādēļ, ka saulgrieži iekrituši brīvdienā un pēc ceremonijas nav jāsteidzas uz darbu.

“Atbraucām jau piektdienas vakarā, nakšņošana mums bija Bauskas pilī. Es pati tā arī neaizmigu. Kad likos uz auss, apkārt valdīja tāds klusums, ka dzirdēju savus sirdspukstus un no tā nevarēju aizmigt. Klātesošs bija arī satraukums, bija jādomā, vai izdosies labi un gribās, lai ir tā no sirds!  Laiks bija burvīgs, bet man parasti sanāk ar sauli sarunāt. Man liekas, ka ar lūgumu un enerģiju var procesus ietekmēt. Piektdien, kad skaņojāmies uz skatuves, es skatījos uz sauli un lūdzu: “Esi ar mums no rīta!”. Es pat nepieļāvu citu iespēju, ka būs savādāk. Mums ļoti patika šī vieta starp Mūsu un Mēmeli! Sākumā bija doma, ka tuvāk pie pils, augstāk kalnā, tuvāk saulei, bet tā kā pieteicās tik daudz cilvēku, tad pļaviņa pie Ķirbaksalas bija piemērotākā vieta,” stāsta M. Sējāne-Īle.

Viņu uzmundrināja atnākušo ļaužu pozitīvās sajūtas. “Tu redzi kā visi gatavojušies – tik brīnišķīgi tērpi, tik skaisti vainagi, tad pašam arī sirdī iestājas miers. Saulgrieži un Jāņi pašai ir ļoti tuvi, ģimenē  tradīcijas iesnoakņojušās  vecvecākiem. Tas, ka es saku – godināsim senču spēku, tie nav tikai tukši vārdi, bet sajūtas. Mūsu omīte, mūsu lielā ciltsmāte Alise Sējāne mūžībā aizdevās pirms diviem gadiem, kas joprojām ir liels pārdzīvojums. Tad, kad viņa aizgāja, mana tēva brāļa sieva Daigai, kas iesāka mūsu Sējānu Jāņos rīkot rituālus un nodevusi to mums ar Nilu, omīte bija uzticējus,i kā dēla sievai, katram atstāt kādu lietiņu no rotaslietām. Pie manis nonāca jostiņa, kas šodien bija apsieta man ap vidukli. Kad sākām spēlēt, asaras bija manās acīs un es sajutu abas omītes. Rituālam noslēdzoties, man tā jostiņa pārplīsa. Tā es padomāju, tātad omīte atzīst, ka viss labi bijis,” sajūtās dalās M. Sējāne-Īle.

Baušķeniece Dace piedalījusies vairākās “Spīgo” ceremonijās. Viņasprāt ir brīnišķīgi  sagaidīt saullēktu šādi. “Tas patiešām dod spēku un enerģiju visam gadam! Mani svinamie svētki jau vairāk kā desmit gadus ir tieši vasaras saulgrieži. Jāņi ir kopābūšanas reize, kopā priecāties un dejot, bet tie īpašie un maģiskie svētki ir saulgrieži, kā vasaras, tā pavasara un arī ziemas,” apgalvo Dace. Viņai nekas nebūtu arī pret lietus lāsēm. “Tas būtu savs izaicinājums. Kā tad nu būtu, ja lietus līst un mēs te nenāktu, nē, ir jānāk! Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Es arī šīs vasaras laikapstākļus baudu, esam jau bijuši mežā un salasījuši gailenes. Vēsais laiks un lietus nav liela stihija, varbūt, ja esi zemnieks, ir citādi,” teic Dace un izrāda savu pīto vainagu. Viņa pastāsta, ka katru gadu tas ir citādāks, pēc tā brīža sajūtam veidots. Šogad ievīti pie mājas augušās liepas ziedi, sārtas rozītes. Pērn galvā likts kronis – viss “iekš zaļa”.

“Manuprāt, vainaga vīšanai arī ir sava maģija – kādas domas ieliec, kādu diedziņu izvēlies,” pārliecināta Dace.

Pirmo reizi “Spīgo” ceremoniju iepazina rīdziniece Daiga un ir gandarīta, ka piecēlusies tik agrā rīta stundā. “Mana mammīte dzīvo nepilnu desmit kilometru attālumā no Bauskas. Iepriekš ne reizi nebija sanācis pievienoties, bet, ja tagad esi dzimtajā pusē, kā tu vietējo pasākumu vari neatbalstīt?! Draudzene gan mani “uzmeta”, bet es nodomāju, ka varu braukt arī viena pati,” pavēstīja Daiga un atklāja, ka sākumā nav īsti sapratusi, kur pasākums notiks. Gājusi Ķirbaksalas virzienā, jo no tās puses skanējuši mūzikas ritmi. Liels izbrīns bijis par visu pārdomāto sagaidīšanu, turklāt necerējusi, ka ieraudzīs skatuvi un muzikantus. “Patiešām tas bija liels pārsteigums! Es pirmo gadu šo 21. datumu atzīmēju, jo visu laiku kaut kā darba dienā sanāca, kur tad tu otrā dienā aizbrauksi. Tagad izcili,vieta patiešām lieliska un “Spīgo” iespaidīgs!” sajūsminās  Daiga.

Baušķeniece Inga pagājušajā gadā pievienojusies saulgriežu svinēšanai pilskalnā, kad pasākums rīkots vakarā, bet šis formāts neesot īsti gājis pie sirds. Bijusi vienu reizi uz “Spīgo” un tas paticis daudz labāk, tālab arī šogad nav palikusi mājās, bet bijusi to vairāku simtu cilvēku pulkā, kuri izbaudīja saulgriežu rīta maģiju.  

“Vienu brīdi likās, ka ir tik auksts, ka nevar vairs nostāvēt un gribas tuvāk ugunskuram tikt, lai siltumu kaulos dabūtu. Saullēktā bija plus seši grādi. Es skatos citiem pušķīši tā trīc un nodod, ka turētājs ir pārsalis.  Bet patiešām bija ļoti auksts!  Iepriekšējā “Spīgo” man mugurā bija plāna blūzīte un uz pleciem seģenīte, stipri siltāks laiks tad gadījās. Lai arī šogad odu daudz un tie ir īpaši asinskāri, šajā rītā nebija neviena paša, laikam visi nosaluši,” smej Inga un pavēsta, ka enerģija pietiks, lai vēl vakarpusē dotos uz citu pasākumu, kas tiks rīkots “Vaidelotēs” pie Arnolda un Dairas Jātniekiem.

+ 31