Iecavā ieradušies pirmie patvēruma meklētāji

Šonedēļ pirmie patvēruma meklētāji no Ukrainas ieradušies arī Bauskas novada Iecavā, portālu informēja pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Anta Kļaveniece.

Viņa paskaidroja, ka visi Ukrainas valsts piederīgie apmešanās vietu atraduši paši – pie radiniekiem, draugiem vai paziņām. A. Kļaveniece piezīmē, ka situācija gan visu laiku ir mainīga. Tālab Iecavas pilsētas un pagasta iedzīvotāji, kuri privāti uzņem cilvēkus no Ukrainas, aicināti sazināties ar Iecavas apvienības pārvaldi, lai patvēruma meklētājus varētu reģistrēt un turpmāk koordinēt nepieciešamo palīdzību. Tālrunis saziņai – 25773328.

Lai gan Iecavas apvienības pārvaldē vēl nav bijusi situācija, kad patvēruma meklētājs ir nepilngadīga persona bez vecākiem, bāriņtiesa ir gatava šādās situācijās ātri reaģēt un iecelt bērnam ārkārtas aizbildni, apliecināja Bauskas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Elīna Beitiņa.

Iecavas dienas centrā “Iecavnīca” Ukrainas atbalstam tiek vāktas pirmās nepieciešamības lietas – bezrecepču medicīnas preces un higiēnas preces. Kad tiek savākts lielāks preču apjoms, tas tiek nodots biedrībai “Laiks Jauniešiem”, kas koordinē ziedojumu vākšanu Bauskas novadā.

Telpu ierobežotās kapacitātes dēļ dienas centrā nav iespējams vākt arī citu kategoriju mantas. Taču Iecavā izmitinātās ģimenes ir aicinātas ar savām vajadzībām vērsties dienas centrā.

Centra vadītāja Ilva Vansoviča sola sazināties ar citiem ziedojumu vākšanas punktiem un nepieciešamās lietas sarūpēt. Tāpat viņa aicina patvēruma meklētājus, iepriekš piesakoties pa tālr. 29116989, “Iecavnīcā” pavadīt laiku, lai dažādotu savu ikdienu. Ilva Vansoviča jau iepazinusies ar divām ģimenēm, kas patvērumu atradušas Iecavā. Ar vienu no ukrainietēm veidosies plašāka sadarbība, jo šī sieviete vēlas būt noderīga Dienas centra darbā.

A. Kļaveniecei, apmeklējot “Iecavnīcu”, savu stāstu uzticējusi ukrainiete Jeļizaveta Kļimenko. Jaunā sieviete ļoti baidījusies doties prom no dzimtenes, jo bijušas šaubas, vai spēs šeit sazināties. Viņu iedrošinājusi tante, kas pašlaik dzīvo ASV, bet savulaik dzīvojusi Iecavā. Tagad Ļiza apmetusies Iecavā pie onkuļa, kuru atbraucot ieraudzījusi pirmo reizi mūžā.

Pēc piecām bumbošanas un apšaudes dienām, kuras pārsvarā nācies pavadīt bumbu patvertnēs, Ļiza ar brāli nolēmuši pilsētu pamest. Devušies uz Kirovogradu, kur dzīvo Ļizas mamma. Jaunā sieviete sapratusi, ka nevar būt ģimenei par papildu slogu, jo piegāžu trūkuma dēļ pilsētā trūkst pārtikas, tāpēc, tantes pierunāta, uzsākusi ceļu uz Latviju. No Kirovogradas braukusi uz Moldovu, taču izrādījies, ka tur lidmašīnas nekursē. Tad sekojis ceļš uz Rumāniju, no turienes, pēc sešu stundu pavadīšanas rindā pēc biļetēm, ar lidmašīnu uz Varšavu, tad uz Stokholmu un beidzot uz Rīgu, pavisam ceļā pavadot četras dienas.

Ļiza atzīst, ka jūtas kā nodevēja. Ķermenis atrodoties šeit, Iecavā, bet sirds un domas – Ukrainā. „Aizbraucu no kara, bet vieglāk nekļuva, jo visi man tuvākie cilvēki palika tur,” asarām ritot, sacījusi Ļiza. Lai kaut kā kliedētu skumjās domas, viņa pieteikusies Dienas centrā par palīgu, jo vēlas kaut ar mazumiņu būt noderīga Ukrainai.

Kijiva visu mūžu bijusi Ļizas sapņu pilsēta. Pavisam nesen viņa sākusi tur dzīvot, iekārtojusi dzīvokli. 22. februārī bijusi uz darba interviju, lai tūlīt uzsāktu darba gaitas. 24. februārī viņas sapņiem svītru pārvilcis KARŠ.