Iecavniece dalās pieredzē par dzīvi ar bērniem, kas nošķirti no bioloģiskās ģimenes

“Mēs dzīvojam kā ģimene. Kopā svinam arī Ziemassvētkus, Jāņus, Lieldienas. Mēs ar bērniem visi bijām arī uz manas jaunākās meitas kāzām. Tas ir tas būtiskākais – zem šīs institūcijas – “SOS ģimenes” – jumta faktiski ir ģimene. Ar šiem bērniem kopā esmu jau vienpadsmito gadu,” stāsta “SOS mamma” Inga Kurme no Iecavas.

Viņa atklāj, ka ikdiena noris tāpat kā parastās ģimenēs: bērni no rīta pamostas, dodas uz skolu, pēc tam apmeklē pulciņus. Māja ir atvērta arī bērnu draugiem – draugi drīkst nākt ciemos, un bērni arī paši var doties pie draugiem.

“Domāju, ka daudzi klasesbiedri pat nezina, ka bērni nedzīvo savas izcelsmes ģimenē,” par to, kā noris dzīve “SOS ģimenē”, stāsta Inga. Viņas pašas bērni – trīs meitas – ir jau izaugušas un aizgājušas savā dzīvē, tagad Inga rūpējas par bērniem, kuru vecākiem atņemtas aizgādības tiesības. “Izrādījās, man ir tāda jauda un spējas, ka varu darīt šādu darbu. Mēs jau paši sevi līdz galam nepazīstam – nezinām, cik lielus darbus spējam veikt,” smaidot noteic Inga.

Gandrīz kā audžuģimene

Šobrīd Ingas uzraudzībā ir pieci bērni. “Palaidusi dzīvē esmu divus, bet ir bijuši trīs, kuru vecāki pēc savas dzīves sakārtošanas bērnus ir saņēmuši atpakaļ – bioloģiskā ģimene ir apvienojusies,” skaidro Inga Kurme. Šī veida institūcijā bērni parasti nokļūst, ja vecākiem tiek pārtrauktas aizgādības tiesības. Šādā situācijā vispirms bērnam meklē aizbildni – cilvēku no bērna ģimenes. Ja ģimenē neviena, kurš varētu par bērnu uzņemties rūpes, nav, tad meklē audžuģimeni. Ja neatrod audžuģimeni, pēdējie varianti ir iestādes – “SOS Bērnu ciemats” vai bērnunams. Tagad arī deinstitucionalizācijas projekta ietvaros ar Eiropas Savienības fondu finansiālu atbalstu Latvijā ir atvērtas 11 mājas, kurās bērni tāpat kā “SOS ciematos” var dzīvot ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos.

“Manuprāt, starp audžuģimeni un mums var likt lielu vienādības zīmi, jo arī pie mums nav institūcijas pazīmju,” uzskata Inga. Viņa ir tā, kas ikdienā rūpējas par bēniem, un viņai palīgos ir viena auklīte. “Atšķirībā no bērnunama “SOS ģimenē” ir viens cilvēks, kurš bērniem tiešām ir kā mamma – ir ļoti svarīgi, lai bērnam ar vienu cilvēku izveidojas piesaiste; bērnunamā ir daudzi aprūpētāji,” skaidro Inga. Viņa smaidot teic, ka pati sevi mēdz saukt par alternatīvo audžumammu vai par šo bērnu otro mammu, “jo katram ir sava pirmā mamma”. Bērni savu aprūpētāju sauc vārdā – par Ingu. “Profesionāls audžuvecāks nodrošina bērnam iespēju saglabāt saikni ar savu bioloģisko ģimeni. Arī šie mani bērni visus šos 11 gadus komunicē ar savējiem; brauc pie viņiem arī ciemos.”

Ja vēlies būt atbalsts – ar sevi ir jāstrādā

Inga atzīst: pirmie gadi šajā darbā bijuši grūti. “Audžuvecākam ar sevi, paša traumām ir ļoti jāstrādā. Piemēram, izprotot, kāpēc kādā brīdī nāk dusmas. Es to nebiju gaidījusi.” Taču tagad ir gūta liela pieredze un zināšanas, un Inga priecājas arī par savu meitu iesaisti.

“Meitas brauc ciemos, kopā mēdzam būt brīvdienās, svinam Ziemassvētkus, Jāņus, Lieldienas. Visi bijām arī uz manas jaunākās meitas kāzām. Tas ir tas būtiskākais – zem šīs institūcijas jumta faktiski ir ģimene. Ar šiem bērniem kopā esmu jau vienpadsmito gadu – viņiem ir 14, 15 gadu, un vienam tūdaļ būs 18,” teic Inga, izstāstot arī, ka viņai dzīvē vienmēr ir bijusi saistība ar bērniem – gan strādājot bibliotēkā, gan sociālajā darbā.

“Un tad domāju – kāpēc ne “SOS mamma”? Tā kā neesmu precējusies, man ir pieauguši bērni, tad ir pilnīgi brīvs laiks, ko veltīt šo bērnu audzināšanai un arī – savai dzīvei. Emocionāli mums ar bērniem nav jābūt kopā 24 stundas diennaktī – man ir arī brīvdienas, kad varu atpūsties, atgūt spēkus.” Inga pagūst arī reizi mēnesī vadīt atbalsta grupas audžuvecākiem un aizbildņiem Rīgā, atbalsta centrā “AIRI vecākiem”.

“Bērniem ir jāļauj pamazām izprast, kas ar viņiem ir noticis, kā viņi ar to jūtas. Jāsniedz atbalsts, lai viņi nevainotu sevi pie tā, ka ir nošķirti no ģimenes, lai ar laiku arī saprastu savus vecākus un viņu apstākļus – kāpēc tobrīd nevarēja tikt galā ar saviem vecāku pienākumiem. Mācīt bērniem dzīves izpratni – tas ir mans uzdevums. Kā arī viņu emocionālā stiprināšana, lai atgūtu pašapziņu un mācītos pastāvēt par sevi,” uzskaita Inga.

Tāpat viņa seko līdzi, kā bērniem veicas mācībās un skolā kopumā. Reiz viens bērns iedzīvojies pārdzīvojumos un asarās mājasdarba dēļ – bijis jāveido dzimtas koks. “Ko man tagad darīt? Ko man tur rakstīt?” bērns bijis izmisis. Inga sazinājusies ar skolu un lūgusi iedot kādu citu mājasdarbu šī vietā, jo šobrīd ciltskoks bērnam ir pārāk grūts uzdevums.

Inga pastāsta, ka ļoti bieži bērniem, kas ir nošķirti no ģimenes, ir aizkavējusies emocionālā, fiziskā un intelektuālā attīstība. “Ja iedomājamies bērnu no harmoniskas ģimenes, viņam viss ir līdzsvarā. Turpretī šiem bērniem mēdz būt tā – viņam var būt 14 gadu, bet emocionāli uzvedas kā četrgadnieks. Tas ir tas izaicinājums – harmonizēt bērnu.” Jaunākais bērns, kuru viņa ir uzņēmusi, bijis trīs gadus vecs. Bērns tikpat kā nav pratis runāt, arī kustības bijušas īpatnējas. “Taču tad viņš nonāca pie mums – drošā vidē. Ja ir cilvēks, kurš atbalsta, nodarbojas ar bērnu, tad viss strauji mainās – kā bērna valoda, tā fiziskā attīstība notika ļoti strauji,” ir pārliecināta speciāliste.  

“Divus bērnus esmu palaidusi patstāvīgā dzīvē, un tas ir tik forši, kad redzi – bērns ir atradis sevi, kļuvis stiprāks, ir pārvarējis traumas; ka ir notikusi sava veida dziedināšana. Gandarījums ir redzēt, kā šie mani bērni izaug. Ka viņos ir bezgala daudz labu īpašību. Un šis darbs mani noteikti padara par labāku cilvēku.” 

Pieredzes stāsts tapis Labklājības ministrijas sociālās kampaņas “Iekāp otra kurpēs” ietvaros. Vairāk informācijas: https://cilveksnevisdiagnoze.lv/cilveks-nevis-diagnoze/