Ilgākā – šūšana, aizraujošākā – bildēšana. Dace Frinda gatavo tematiskus tērpus lellēm un gadskārtām

Dace Frinda gatavo tematiskus tērpus lellēm un gadskārtām

Jaunā Zorģu bibliotekāre Dace Frinda uzreiz saka – nejūtoties īsti ērti, jo šī ir viņas pirmā intervija, tomēr jau pēc desmit minūtēm aizrautīga stāstījuma teju gatavs apraksts par viņas sirds aizraušanos – tematisku tērpu šūšanu lellēm un fotosižetu veidošanu publicēšanai internetā.

Pārvarēt sevi
Daces spilgtākais darbs bija budēļu tēli, kas pāris gados izceļojušies pa pagastu kultūras un izglītības iestādēm un pašlaik apskatāmi Bērvircavas bibliotēkā. Viņas stilizēti tautisko tērpu attēli raisa lielu interesi sociālajā tīklā, kur meistare publicē bildes.
«Esmu tik intraverta, cik vien var būt, bet dzīve piespiež būt ekstravertai,» smaidot stāsta Dace, «visu mūžu sev kāpju pāri, vienmēr ielienu tur, kur mana būtība bļauj – nē, nē, bet tā es sevi izaicinu. Skolā biju klusa, bija problēmas ar uzstāšanos, bet aizgāju studēt pedagoģiju, kas ir skatuve katru dienu! Dzīves skola iemāca uzstāties un pārvarēt sevi katru reizi, kad es to daru.»
Ar lellēm Dace atradu nišu, kur var nomierināties, izpaust sevi. Pati bijusi pārsteigta, ka sākusi ar tām «spēlēties». «Tas sākās Covid gadā – bija nopir-kta skaista lelle, izdomāju uzšūt tai tautastērpu. Bildi ieliku Facebook, tā tik daudziem cilvēkiem patika un saņēma tik labas atsauksmes, ka turpināju, un tas aizgāja tautās!» meistare neslēpj prieku.

Krāsaini un sirsnīgi
Sākumā tas licies kas oriģināls, bet pasaulē ir daudz cilvēku, kas gatavo lelles, rīko uzvedumus, satiekas, ir grupas sociālajos tīklos, atklāj Dace. Viņa seko leļļu cilvēkiem no Somijas, Amerikas, daži lellēs veido savas kopijas un attēlo savu dzīvi miniversijā. Latvijas meistarei ļoti patīk vikingu tēli un miniatūras.
Latvijas tautastērpi gan ir diezgan unikāli internetā. 90. gados kāda trimdas latviete Ķekavā sarīkojusi leļļu izstādi ar latviešu tautastērpiem, bet tie bijuši autentiskāki, Daces veidotie ir stilizēti, vairāk top no atgriezumiem. «Izmantoju spilvendrānas, vecus aizkarus, citu lietotu tekstilu – zaļi un ilgtspējīgi,» smaida iecavniece, «šujot nemeklēju autentiskumu, bet ar tērpu veidoju tēlu. Esmu braukusi uz tautastērpu izstādēm, lai aplūkotu visu tuvumā. Tā ir mana interpretācija, kas nāk no sirds un izpaužas krāsās.»