Vineta Mudure Mežotnes pagastā nosvinējusi 70. dzimšanas dienu

Vineta Mudure Mežotnes pagastā nosvinējusi 70. dzimšanas dienu

Jubilāre Vineta Mudure uzaugusi Mežotnes pagastā, jo-projām tur dzīvo un saimnieko vecāku mājās.

Kādas ir jūsu bērnības spilgtākās atmiņas?
– Vecāki strādāja kolhozā «Sarkanais strēlnieks», biju vienīgais bērns ģimenē. Pirmās atmiņas saistās ar kukurūzas laukiem, kad mācījos staigāt, turoties pie kukurūzas kātiem. Tur bija labas nodarbes meitenēm – rotaļāšanās ar kukurūzas vālīšu matiņiem, veidojot frizūras. (smaida) Vecvecāki dzīvoja netālu no Garozas parka, tur bija prāvs uzkalniņš, no kura ziemā šļūcām uz nebēdu. Nekad nebija garlaicīgi, no bērnības ir tikai labākās atmiņas. Kad baltmaize bija deficīts, uz skolu veda bulciņas par trim kapeikām gabalā, katram pienācās trīs, tās nesu uz mājām.
No ģimenes visai dzīvei esmu paņēmusi drošības sajūtu, rūpes par mani un mīlestību. Tas bērnībā saņemts pārpārēm. Gāju līdzi vecākiem dažādos darbos, darba mīlestību esmu smēlusies no viņiem.

Kāds bija skolas laiks un kāda bijāt skolniece?
– Bērzu skola atradās ļoti tuvu mājām kādreizējās muižas ēkā. Bijām divpadsmit skolēni klasē, satikām ļoti draudzīgi. Mums patika dancot, rīkojām ballītes. Skolā biju teicamniece, arī mamma pārbaudīja, kā mācos. Stingri un pamatīgi latviešu valodu un literatūru mācīja skolotāja Ausma Zukule. Viņa bija ļoti laba un prasīga. Mūsu skola vispār bija augstā līmenī, labi iekārtoti vēstures un ķīmijas kabineti. Arī kolhozs skolu, ko tolaik vadīja Elvīra Spure, ļoti atbalstīja.
Pie skolas plašajā parkā un izmēģinājumu lauciņos vasarā skolēni noteiktās dienās strādāja sakopšanā un dobju ravēšanā. Neaizmir-stamas bija kartupeļu novākšanas talkas kolhozā, kad uz lauka ugunskurā cepām kartupeļus. Toreiz ar darbu neviens netika traumēts, kā tas ir tagad. Bija interesanti.

Kur ritēja vidusskolas laiks?
– Mācījos Bauskas 1. vidusskolā, mums bija ļoti labi un aizraujoši mācību priekšmeti – astronomija, mākslas vēsture un rasēšana. Mācībās gluži teicamniece vairs nebiju, bet uz skolas goda plāksnes mans vārds pabija. Vidusskolā piedāvāja mācīties divus izvēles priekšmetus – lopkopību vai automācību. Izvēlējos otro. Braukt mācījāmies ar smago auto, ko vadīt atpakaļgaitā tā arī neiemācījos, bet teoriju vajadzēja apgūt labi. Vecākiem bija «Pobeda», pēc skolas beigšanas braucu ar to. Tolaik reti sievietes vadīja automašīnas, un kur nu vēl jaunas meitenes!
Arī vidusskolā bija ļoti draudzīga klase, kurā mācījās talantīgi un gudri jaunieši. Vēl tagad satiekamies, pērn atzīmējām 50. gadadienu kopš izlaiduma. Bija ļoti interesanti ar skolu iepazīties tagad, pēc 50 gadiem. Vidusskolas laiks palicis labās atmiņās. Kad gāju uz skolu gar dīķi, kā tur smaržoja papeles!