Vēsturisko tērpu meistares novadnieces Jeļena Forste un Elīna Kuzņecova rekonstruējušas baroneses Elizabetes Konstancijas fon Klopmanes (dzimušas fon Korfas) grezno tērpu karaliski zilajā tonī.
Rekonstrukcija veikta pēc 1766. gada Kurzemes galma gleznotāja Leonharda Šorera darinātā aristokrātes portreta. Tērps dzīvē aplūkojams Lielvircavas muižā, savukārt portreta oriģināls atceļojis uz Rundāles pili, papildinot muzeja ekspozīciju.
Mākslas vēsturniece Jeļena Forste atklāja, ka rekonstrukcijas process sākās ar portreta un tā vēsturisko analogu izpēti. Tad tika izstrādāta detalizēta tērpa skice. Tikai pēc tam sekoja tērpa darināšana, kas ilga vairākus mēnešus.
Jaunā muižniece Elizabete Konstancija bija precējusies ar Lielvircavas muižas saimnieku Ādamu Frīdrihu fon Klopmanu, un pāris dzīvojis Lielvircavas muižā, kur laulībā viņiem dzimuši deviņi bērni. Muižnieces portrets tapis laikā, kad Kurzemes galma prasības pēc rokoko greznības bija tādas pašas kā Eiropas augstākajās aprindās, tādēļ arī Elizabetes Konstancijas tērps bijis īpaši grezns, gatavots ar atbilstošu rūpību un bagātīgu dekoru.Kā akcentēja J. Forste, izpētes laikā atklājies, ka mūsdienu pieņēmums par atturību Kurzemes aristokrātu apģērbā, salīdzinot ar Eiropas paraugiem, ir visai nepamatots. Baroneses Elizabetes Konstancijas tērpā skaidri izpaužas 18. gadsimta 60. gadu franču modes tradīcijas un rokoko stila īpatnības, bet dekora un daudzu detaļu bagātība pat pārspēj vairākus Eiropas augstākās sabiedrības dāmu tērpu paraugus.
Lai arī rekonstrukcijai izmantots portrets, kurā muižniece nav redzama pilnā augumā, salīdzinot to ar vēsturiskajiem analogiem, secināts, ka viņai mugurā bijusi rokoko laikmeta klasika – franču kleita, kas bija augstākās sabiedrības modes etalons vairākus gadu desmitus visā Eiropā.
Kleitas rekonstrukcijai izmantots zīda tafts karaliski zilā tonī. Atrast tādu Latvijas veikalos nevarēja, jo tas ir kaprīzs un nepraktisks audums, tāpēc tas atceļojis no ASV.
Virskleita ņiebura daļā ir pieguļoša, savukārt muguras siluetu veido vēdekļveida ieloces. Kleita ir pavērta korsetes un svārku daļā, kur to piesedz dekoratīvais panelis, savukārt apakšsvārku redzamā daļa ir dekorēta ar volāniem. Virskleitas svārku daļas malas rotātas ar savilktām dekoratīvām auduma joslām, kas vijas serpentīna rakstā. Portretā redzama tikai neliela šī dekora daļa, tāpēc pārējais veidots, vadoties pēc citos 18. gadsimta 60. gadu portretos redzamajiem variantiem. Dekoratīvajiem ornamentiem izmantots kleitas audums.
Piedurkņu volāni papildināti ar mežģīņu kaskādi trīs kārtās. Dekorējumam izmantoti tolaik ļoti aktuālie ziedu motīvi.
J. Forste uzsver, ka, rekonstruējot vēsturisko tērpu, ļoti būtiski ievērot arī laikmetam atbilstošu apakšveļu – korseti un stīpu konstrukciju, kas ir noteicošie elementi silueta veidošanai.
«Tikai tērpa rekonstrukcijas procesā, strādājot dekoratīvo elementu izgatavošanā, radās apjauta, cik ārkārtīgi krāšņs ir šis tērps ar neskaitāmiem minētajam periodam ļoti aktuālajiem ziediņiem. Pieļauju, ka tērps ir bijis ļoti īpašs, tāpēc līdzīgā ietērpā citā Leonharda Šorera portretā redzama arī Elizabetes Konstancijas māsa Šarlote Helene fon Korfa,» atklāj mākslas vēsturniece.
Foto: No albuma
