Kad četrkājainie līdzgaitnieki kļūst par ģimenes locekļiem

4. oktobris – Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības diena. Stāsti par novadnieču mīlestību pret dzīvniekiem un suņu un kaķu audzinošo ietekmi uz cilvēkiem

Dzīvnieku aizsardzības dienas priekšvakarā divi stāsti par pašu svarīgāko – mīlestību pret mūsu četrkājainajiem līdzgaitniekiem. Pateicoties tai, Olga Šermuka palīdzējusi ne vienam vien kaķēnam sākt labāku dzīvi, bet Jolanta Kriščune daudz iemācījusies un tikusi pāri sāpīgiem pārdzīvojumiem.

Novērst cēloni, nevis cīnīties ar sekām
Rudo Džošua un melnbalto Džolīnu baušķeniece Olga Šermuka pirms gadiem paglāba no ielas kaķu skarbās dzīves. Džosītis droši vien iebilstu – viņš uzskata, ka pats sev atradis tās labākās mājas. Taču šie kaķi nav vienīgie, kuriem Olga devusi iespēju kļūt par mājas mīluļiem.
Sākās viss ciemā, kur Olga dzīvoja. Pagalms bija kaķu pilns, kādi – cilvēku izmesti, citi pieklīduši. Kaķi vairojās, dzima kaķēni pēc kaķēniem, kuri nevienam nebija vajadzīgi. Notika cīņa ar sekām, bet cēlonim neviens negribēja ķerties klāt. Sākumā Olga mēģināja to darīt, pieaicinot dzīvnieku ķērājus, lai tie klaidonīšus sterilizē un atved atpakaļ. Taču kaķi tā arī neatgriezās. Tikai uzstājīgi meklējot atbildes, atklājās, ka visi ir eitanizēti.
Olgai tā bija ļoti sāpīga pieredze, kas pamatīgi iedragāja uzticību šādām organizācijām. Taču mazo kaķēnu bija ļoti žēl, jo dzīvnieku nīdēji tos apkaroja kā nu prata, pat slīcināja. Olga nosprieda – ja nedarīs kaut ko lietas labā, tad, visticamāk, neviens to nedarīs, tāpēc internetā iegādājās ķeramo būri, jo Latvijā tādu nopirkt nevarēja. Pati sāka ielas kaķus ķert un vest pie vetārsta, lai sterilizē. Tā izdevās situāciju tiktāl uzlabot, ka konkrētajā kolonijā jauni nevienam nevajadzīgi kaķēni vairs nedzima.

Dot kaķēniem pagaidu mājas
Līdztekus Olga palīdzēja arī jau tiem mazajiem pūkainīšiem, kuri mitinājās pažobelēs. Pirmie kaķēni, kuriem viņa uzņēmās atrast saimniekus, gan pat nebija īsti bezsaimnieka. Tie bija kaimiņu kaķenes bērni. Olga pieteicās parūpēties par kaķeni un paņēma arī tās divas atvases, lai iekārtotu jaunās mājās. Abi kamoliņi ātri atrada saimniekus. Baltais kaķēns palika Bauskas pusē, bet trīskrāsu kaķenīte «iekrita sirdī» kādam solīdam kungam no Rīgas. Iztaujājot viņu, kāpēc bijis ar mieru braukt tik tālu gabalu, ja arī galvaspilsētā bēdu brāļu netrūkst, kungs atzinies, ka kaķenītei esot ļoti līdzīgas ūsas viņējām. Patiesi – abi pat vizuāli esot bijuši līdzīgi.
Tālākais, kur aizceļojis Olgas aprūpētais kaķēns, ir Līvāni. Tur nākamā saimniece ļoti bažījusies, vai tikai esošais kaķis pieņems mazo, taču nu tie abi esot nešķirami. Pēdējo «audžubērnu» jaunā dzīvē Olga iekārtojusi pavisam nesen, pirms diviem mēnešiem. Tas atvests no mazdārziņiem un bijis ļoti līdzīgs rudajam Džošua.
No ielas paņemtos kaķēnus Olga sākumā pieradina pie mājas dzīves. Viņa teic, ka nez vai mežonēniem būs daudz gribētāju. Lielāka atsaucība ir tad, ja kaķēns pieradināts iet uz kastīti, attārpots un atblusots. Tā Olgas darbistaba ik pa laikam kļūst par kāda kaķēna pirmajām pagaidu mājām. Pastāvīgas mājas «audžubērniem» lielākoties tiek meklētas caur paziņu loku, jo tad ir lielāka pārliecība, ka dzīvnieciņš nonāks labās rokās. Līdz šim Olga galvenokārt glābusi tādus kaķēnus, kas raduši pie cilvēkiem. Viņa novērojusi – ja kaķene ir ļoti mežonīga, arī viņas atvases iemācās sliktās manieres. Tad mazie jau laikus jāradina, kas ir cilvēks, citādi mājas tādiem atrast būs ļoti grūti.
Olgas mājiniekiem iebildumu pret kaķēnu socializēšanu mājās nav, savukārt abi četrkājainie saimnieki – Džošua un Džolīna – gan par «audžubērniem» nav sajūsmā.