Karš vēl nav beidzies; Baušķenieks Ivo Kapkalns meklē un pārapbedī karu gados kritušos

Vairāk nekā desmit gadus Latvijā darbojas meklēšanas vienība «Zvaigzne», kuras mērķis ir veikt izrakumus bijušajās kauju vietās, atrast un nodot likvidācijai nesprāgušo munīciju un pārapbedīt kritušos. Vienībā darbojas arī baušķenieks Ivo Kapkalns.

Vēsturnieks Edvīns Šnore 2016. gadā pasaulei piedāvāja filmu «Nezināmais karš: Baltijas pretošanās». Filmas ievads skāra stāstu, kas Bauskas novada iedzīvotājiem zināms jau no 2010. gada, – mežā militārie arheologi atrada alumīnija kannu ar dažādām lietām, un starp tām bija arī «Agfa» fotofilmiņa. Pirmais, kurš saņēma šo filmiņu, bija Bauskas fotogrāfs Laimonis Šulcs, un viņš tālāk to nodeva Guntim Šlosbergam, kuram pagājušā gadsimta 40. gadu filmiņu izdevās attīstīt – no 12 kadriem deviņi bija skatāmi un liecināja par tā laika Latvijas nacionālo partizānu dzīvi. Ar šo stāstu sākas arī E. Šnores filma, kad kadrā nepazīstama persona staigā pa mežu un atrod tieši šo kannu. Šis cilvēks ir baušķenieks Ivo Kapkalns. Ikdienā viņš ir metināšanas ceha meistars, bet bieži vien sastopams Latvijas mežos un laukos.

Kas iedvesmo nodarboties ar militāro arheoloģiju?
– Vēsture jau no mazotnes interesēja. Kā pieaugušo Pilsrundāles vidusskolā mani aicināja pastāstīt par numismātiku. Vēstures skolotāja Rudīte Gustiņa, kas man mācīja vēsturi, teica, ka negaidīja, ka es kaut ko tādu varu pastāstīt. Es teicu: «Jūs jau mācījāt visu, nevis to, kas patīk.» Katram tas ir individuāli.

Apmēram 2010. gadā iepazināmies vairāki cilvēki, kas nodarbojas ar meklēšanu mežos, un izveidojās kopēja grupa. Tā radās meklēšanas vienība «Zvaigzne», kur esmu valdes loceklis. Tas ir brīvprātīgais darbs. Par to nemaksā. Būtībā tā ir staigāšana pa mežu ar dažādiem rīkiem, kas ļauj kaut ko atrast. Un, tā staigājot, vienmēr kaut ko atradīsi. Aizpagājušajā rudenī atradām lauku, kas līdz mūsdienām nav arts, un tur bija ganības. Bija karavīra apbedījums 30 centimetru dziļumā. Tāpat atradām vienu vācu armijas karavīru, kas bija saļimis bedrē, – bedre nedaudz aizpildījās, un viss.

Kā notiek meklēšanas process?
– Vispirms ievāc informāciju. Gan kartes meklē, kauju vietas, gan iedzīvotāju stāstīto. Te gan jāapzinās, ka ar gadiem leģendas apaug ar dažādu informāciju, un beigās nevar droši pateikt, vai bija īstenība vai nebija.

No praktiskajiem instrumentiem visbiežāk pielieto metāla detektoru, kas palīdz atrast metāliskus priekšmetus nelielā dziļumā. Izmanto iesmu – metāla stieni ar paresninātu galu. Ja nekas smags nav braucis pāri, pat mūsdienās var pateikt, vai ir rakts vai nav. Zemes struktūra ir mīkstāka. Ja ir jau pieredze, uzreiz sajūti atšķirību, kam ir trāpīts, – akmenim, koka saknei vai kaulam. Katram ir sava skaņa. Pamazām izprot arī nianses – vai tās ir smiltis vai māls, kāda ir zemes struktūra, kā duras.

Ir risks uzdurties uz eksplozīvas vielas. Eksploziju pagaidām nav bijis. Bijām pie sapieriem, izgājām apmācības kursu. Mūs informēja, ja kaut ko atrod, ko drīkst un nedrīkst darīt. Uzreiz varu teikt, ka sprāgstvielu mežos ir ļoti daudz.