Kopš 1992.gada Rundāles pils restaurācijai vairs nav bijis nekāda
valsts finansējuma, intervijā aģentūrai LETA apgalvo Rundāles pils
muzeja direktors Imants Lancmanis.
“Mēs esam strādājuši tikai par to naudu, ko paši esam spējuši
nopelnīt, un par līdzekļiem, ko ziedoja sponsori un mecenāti. Vienīgā
Eiropas Savienības nauda, kas ir dota 2008.gadā, tika izmantota pils
fasādes restaurācijai un apkures sistēmas modernizācijai,” pastāstīja
Lancmanis. Ir sarēķināts, ka laikā no 1972. līdz 1992.gadam Rundāles
pils restaurācijā tika ieguldīti 6,7 miljoni padomju rubļu. Tā bija
neliela summa, ņemot vērā, ka tur ir gan komunikācijas, gan zīda
tapetes, parks, zeltīšanas darbi. Tās ir padomju laika lētās cenas un
restauratoru “vergu darbs” par ļoti zemu atalgojumu, norāda Lancmanis.
Viņš apgalvo, ka vēl nav sarēķināts, cik līdzekļu ir ieguldīts
restaurācijas beigu periodā. Pašlaik šie aprēķini tiek veikti, un
aprēķini par pēdējiem 22 gadiem tiks darīti zināmi sabiedrībai.
Rundāles pils restaurācijas lielākie sponsori ir Ināra un Boriss
Teterevi. Viņi 2010.gadā paziņoja, ka atvēlēs pusmiljonu restaurācijas
pabeigšanai, bet gada vidū šī nauda būs izlietota. Šā projekta nobeigumā
oktobrī būs konference, kurā tiks apkopots 42 gadus ilgais Rundāles
pils restaurācijas darbu cikls un mūsu pieredze šajā ziņā, pastāstīja
Lancmanis. Teterevi ir palīdzējuši kopš 1997.gada, neprasot nekādas
skaļas pateicības un reklāmas. No citiem atbalstītājiem ir jāmin princis
Ernsts Johans Bīrons, kurš savu iespēju robežās mums ir diezgan daudz
palīdzējis 90.gados. Sponsoru vidū ir arī vairākas firmas, piemēram,
“Aizkraukles banka”, kas palīdzēja sākt darbus hercoga bibliotēkā. Daudz
palīdzēja “Skonto būve” lielās galerijas sienu gleznojumu restaurācijā.
Sponsoru vidū ir arī vairākas privātpersonas, piemēram, princis Mihails
Bīrons, kurš katru gadu ziedo 2000 eiro Rundāles pils restaurācijai.
Muzeja vestibilā ir vairākas plāksnes ar ziedotāju vārdiem.
Šogad ir īstais gads, kad uzdot šo jautājumu, vai Rundāles pils ir
gatava, saka Lancmanis. 50 gadu laikā ir realizētas tās Rundāles pils
restaurācijas ieceres, kas tapa 1964.gada sākumā, kad divi Mākslas
akadēmijas studenti – Mārcis Kļaviņš un Lancmanis – kļuva par Bauskas
Novadpētniecības un mākslas muzeja filiāles zinātniskajiem
līdzstrādniekiem. Rundāles pils restaurācijas motors toreiz bija Bauskas
muzeja direktors Laimonis Liepa, kurš iekustināja visu šo milzīgo,
smago ratu, pārvarēja ideoloģiskās pretrunas, neuzticību, kas bija pret
pilīm. 1972.gadā sākās īstā Rundāles pils restaurācija, kas nepārtraukti
ir ilgusi 42 gadus. “Šā gada maijā būsim apgājuši vienu reizi visam
restaurācijas aplim – pils ēkai, staļļiem, saimniecības ēkām,” atzīst
Lancmanis.
“Saprotiet, mums šajā ziņā varbūt ir vieglāk nekā Versaļai, kura ir
izgājusi cauri vairākiem stilu periodiem, dažādām pārbūvēm. Katrs
valdnieks gribēja kaut ko citu izdarīt. Versaļa ir saistīta arī ar tādu
ideju, ka, ja runā par mēbelēm un mākslas priekšmetiem, pilī tiek
ievietoti tikai tie priekšmeti, kas ir bijuši tur vai kādā citā
identiskā karaļa pilī. Līdz ar to Versaļā restaurācijas latiņa ir
pacelta ļoti augstu. Rundāles pilī tas nav iespējams, jo visi
priekšmeti, kas ir aizgājuši no pils, ir aizgājuši uz neatgriešanos,”
pastāstīja Lancmanis. Rundāles pilī ir saglabājies viens autentisks
Kurzemes hercoga grāmatu skapis un divi krēsli. Tādējādi jau no
restaurācijas sākuma, no 1964.gada, izvirzījām šo identitātes jautājumu.
Tā ir Bīronu rezidence tās ziedu laikā – pēc pils pabeigšanas
1768.gadā, ņemot vērā dažas modernizācijas, ko ieveda hercogs Pēteris ap
1780.gadu, ienesot pils interjerā klasicisma mēbeles. Mēs it kā
ilustrējam Bīronu laikmetu Rundāles pilī. Ir laime, ka Rundālē nav
vēlāku laiku pārbūves. Vēlākie īpašnieki Zubovi pils interjerā ienesa
tikai nedaudzas pārmaiņas – dažus kamīnus, kas ir gājuši bojā. Viena
Zubovu laika zīme un mantojums ir 19.gadsimta sākuma pulkstenis, kas
redzams pils frontonā.
Tāpat ir saglabāts vēl viens uzslāņojums – divi grāfu Šuvalovu
ģerboņi no 1864.gada, kad grāfs Pēteris Šuvalovs kļuva par Baltijas
ģenerālgubernatoru un vasarās rezidēja Rundāles pilī. “Jautājums par
Rundāles pils identitāti nav bijis ideoloģisks, metodoloģisks. Tas
vairāk ir praktisks jautājums – kādā veidā ar augsta līmeņa mākslas
priekšmetiem no jauna apmēbelēt Rundāles pili, turklāt ņemot vērā
informāciju, kas bija par Bīronu gaumi,” stāsta Lancmanis. “Zinām, kādas
mākslas priekšmetu kolekcijas bija hercogam Pēterim, ieskaitot
Rembranta gleznu, kas viņam piederēja. Zinām arī viņa gaumi attiecībā uz
mēbelēm. Tas mums ir ļāvis diezgan precīzi uzburt, kā Rundāles pilī
varēja izskatīties. Neapgalvojam, ka tie ir priekšmeti, kas varēja būt
Rundālē, bet tie ir 18.gadsimta priekšmeti. Tie ir nozīmīgi mākslas
darbi, un kopā tie veido, varētu teikt, idealizētu pils interjeru
18.gadsimta trešajā ceturksnī.”
