Stelpē krāsos pašu audzēto dējējvistu olas

Nīzeres «Roņuku» saimniece par putnkopību: «Nekā traka tur nav – lēniem solīšiem jāiet un jādara»

Stelpes pagasta Nīzeres «Roņukos» arī šajās Lieldienās kā katru gadu krāsos olas, turklāt svētku centrālo simbolu Ineses Gulbes-Lasmanes un Māra Lasmaņa saimniecībā sarūpēs pašu audzētās dējējvistas. «Bauskas Dzīves» viesošanās dienā saimniecības mājputnu saimei pievienojās vēl 100 jaunvistiņas, kuru olas gan vēl brīdi jāpagaida.

Vistām brīvdienas nelaikā
Savukārt «Roņuku» pieredzējušo vistu kūtī miers un klusums. Dējējas, kuras čakli strādājušas visu ziemu, uz lielāko olu izēšanās brīdi izdomājušas mazliet atvilkt elpu un dēj samērā pieticīgi. Kā atzīst saimniece Inese, pieprasījums pēc olām jau tā ir lielāks nekā «Roņuku» pašreizējās iespējas, tāpēc vistu brīvdienas, kaut pelnītas, sanākušas nelaikā.

Jaunā ‘Lohmann Brown’ šķirnes vistu saime, kura neparasti droša, ņemot vērā, ka tik pirmo dienu saimniecībā, vēl tikai gatavojas darba cēlienam. Kādai gan jau sekste koši sarkana, kas norāda uz gatavību dēt, bet citai tā vēl pavisam sarāvusies maza. Par to, ka brūnraibes no cāļiem pārtop par vistām liecina arī zīmīgais «kāk, kāk» jeb kākināšana.

Vecākās ‘Dominant’ šķirnes vistas dēj raibu olu paleti – koši brūnas, kas jau šķiet kā novārītas sīpolu mizās, zaļganas, zilganas, pelēcīgas. Jaunajām būs klasiski brūnas olas.

Inese stāsta, ka šķirnes laiku pa laikam tiek mainītas. Šajā reizē vistas ar visiem dokumentiem 20 kastēs atceļojušas no Iecavas, uzņēmuma «Balticovo».

Pagaidām mājas siltumā uzturas arī citi nesenie jaunpienācēji – prāvs bariņš broilercālīšu. Tie tikai pāris nedēļu veci. Kad paaugsies un ārā būs siltāks, viņi dosies uz novietni. Cālīši ir arī daļa no Ineses bakalaura darba, jo par tiem tiek vākti dati, katru nedēļu tie tiks svērti un baroti ar divām atšķirīgām barībām. Šie cāļi uzvedas klusu, kas liecina, ka ar dzīvošanas apstākļiem tie ir apmierināti.

No desmit līdz pārsimts vistām
Vistu turēšanas rūpals «Roņukos» aizsākās ar desmit no Dāviņu draugiem saņemtajām dējējām. Sākumā vistas tika turētas tikai pašpatēriņam, turklāt ar mainīgām sekmēm. Bija arī neveiksmes ar jau padzīvojušām vistām un jaunulēm, kuras pamanījās nozagt lapsa. Tomēr par nopietnas dējējvistu turēšanas pamatakmeni var uzskatīt to brīdi, kad Inese piekrita paveikt nelielu pētniecības darbu Latvijas Putnkopības asociācijai. Viņai tika atgādāts piecu stāvu brūderis jeb vistu māja ar 100 vienas šķirnes, dzimuma un vecuma cāļiem, kuri bija jābaro ar piecām dažādām barībām. Pēc paveiktās izpētes Inese varēja paturēt cāļus. Tie izauga un sāka dēt. Šajā brīdī, lai varētu prāvo olu daudzumu arī tirgot, Ineses lēmums bija visu oficiāli piereģistrēt. Sākumā Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārstāvja norādījums iepazīties ar ļoti lielu likumu grēdu sabiedēja, taču pēc laika, sazvanot jau citu konsultantu, lai precizētu neskaidrības, viņš saprotami pastāstīja, kas darāms. Inese prasības izpildīja, PVD pieņēma paveikto, un tā kopš 2016., 2017. gada dējējvistu turēšana kļuva par «Roņuku» saimniecības specializāciju.

Ja kāds iecerējis nodarboties ar putnkopību, Inese iedrošina: «Nekā traka tur nav – lēniem solīšiem jāiet un jādara». Prasības, kuras izvirza uzraugošās institūcijas, nav tik šausmīgas un neizpildāmas. Arī viņa sākumā bažījusies, taču rezultātā tas izrādījās pietiekami elementāri. Tāpat svarīgi padomāt arī par labu mītni, barību un tīrību.

Dējējvistu ikdienas apkopes rutīna nepaģērē lielu fiziska spēka patēriņu, turklāt tā gana viegli apvienojama arī ar vēl kādu citu nodarbošanos. «Roņukos» mājputnus baro vienu reizi dienā, taču svarīgi, lai tiem vienmēr būtu ēdamais un dzeramais. Vistu ēdienkartē – rapši, pupas, kukurūza, gliemežvāki, speciālā barība u. c. Pēcpusdienā jādodas salasīt dējumu un vakarpusē vēlreiz jāpalūko, vai novietnē nav palikusi kāda ola.

Vasarā vistu saimei ir savs āra aploks. Ar projektā gūto atbalstu iegādāts īpašs vistu treilers. To, pieāķējot pie traktora, var pārvietot. Kad vistas noknābājušas un nobradājušas vienu aploka gabalu, tās ar treileru pārceļ uz citu vietu un nav papildus jāgādā zāle. Treilerā ir arī laktas un dēšanas vietas. Cits projekts palīdzējis uzlabot vistu aploka nožogojumu, to ierīkojot pusmetru dziļumā zemē, lai lapsām tik viegli neizdotos iecerētās medības.

Inese vērtē, ka «Roņukos» sadēto olu labākais noieta veids ir pastāvīgo klientu loks Rīgā un Mārupē. Pieprasījums ir tik liels, ka tikai ļoti retu reizi nākas meklēt pircējus pārpalikušajām olām. Savukārt par «Roņukos» izaudzēto dārzeņu un zaļumu labāko tirdzniecības vietu Inese atzīst Rīgas Centrāltirgu. Taču arī daļa šo labumu nonāk pie pastāvīgajiem klientiem. Vēl «Roņuki» tirgo arī dzīvus putnus, piemēram, pīles.

Pie viena noteikta vistu skaita «Roņukos» neturas. Plāni visu laiku mainoties, teic Inese. Pamatā tiek turētas 150 – 200 vistas, taču var būt arī vairāk, ja visi citi ap-stākļi ir labvēlīgi. Aktīvās dēšanas sezonā dēj līdz 90% vistu (vista vidēji vienu olu izdēj 26 stundās), tātad 100 vistas dienā sagādā aptuveni 80 – 90 olu. Katru dienu tiek uzskaitītas visas izdētās olas.