«Man ir bijis ļoti veiksmīgs skatuves mūžs!»

Aktrise Lāsma Kugrēna: «.. tas ir brīnums, par kuru nebeidzu brīnīties, – ka mēs, skaitliski mazā
tauta, šis mazais cilvēku kopums, esam saglabājušies ar savu valodu, ar savu kultūru.»

Teksts – Guna Blaua

(«Bauskas Dzīve» publicē fragmentus no intervijas žurnāla «Mājas Viesis» 16. jūnija numurā)

Izcilā Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lāsma Kugrēna savu apaļo jubileju nosvinēja vakar, 16. jūnijā, uz dzimtā teātra skatuves, kad «Skroderdienās Silmačos» gāja korī jeb līgotājos. Tieši ar šo izrādi aktrisei saistās brīnišķīgas atmiņas – sākot ar režisora Alfrēda Jaunušana iestudējumu, kur spēlēja Ieviņu, bet vēlākajos iestudējumos – Pindacīšu un Bebeni. Bet dzimšanas diena aktrisei, baušķeniecei, ir tieši šodien, 17. jūnijā.

Bebenes loma Lāsmai uzticēta arī viņas dēla, režisora Jāņa Mūrnieka, veidotajā Blaumaņa lugas iestudējumā, kas tieši Jāņu vakarā būs skatāms Druvienas «Silmačos». «Priecājos, ka tad atkal būšu uz skatuves, turklāt šī man ir tāda kā jubileja, jo savu 70. dzimšanas dienu sagaidīšu kā Bebene, šo lomu spēlēju arī pirms divdesmit gadiem – savā 50. dzimšanas dienā,» teic aktrise. Tas būs īpaši nozīmīgs brīdis pēc laika, kad māk-sliniecei daudz spēka prasījusi cīņa par savu veselību. Jau sen ar mākslinieci esam uz «tu», pie tā paliekam arī intervijā.

«Skroderdienas Silmačos» tev ir īpaša izrāde: tu esi bijusi Ieviņa, pēc tam – Pindacīša un Bebu māte.
– Un tagad mēs, vecā paaudze, esam koros – «Vanagu» un «Dzelzkāju» līgotājos. Tā ir bijis vienmēr, arī tad, kad Elza [Radziņa] un Velta [Līne] beidza spēlēt – pēc tam visi gāja koros. (Domā.) Un esmu ļoti priecīga par to pārmantojamību. Beidzamais iestudējums, kuru pirms desmit gadiem veidoja režisore Indra Roga, bija mazliet citādāks, un sākumā katras mājas saimē uz skatuvi gāja tikai pa desmit cilvēkiem. Taču, kad šajā skatā ielika atpakaļ visu kolektīvu, tas bija kaut kas pilnīgi cits! Un skatītājiem arī cita attieksme, jo – ko tad gaida? Protams, visi gaida līgošanas skatu!

Kura no šīm trim lomām tev ir mīļāka – ja vispār tā par lomām var teikt?
– Dažkārt aktieriem prasa – nu, kādu lomu tu gribētu spēlēt? Tad, kad studēju, arī pirms tam man bija viena loma, kuru es ārkārtīgi gribēju spēlēt, un tā nebija ne Spīdola, ne Kristīne, ne Džuljeta, bet tā bija Ieviņa! Un, kad es dabūju Ieviņu, jo Jaunušans mani bija ielicis izrādes sastāvā, biju tik ārkārtīgi priecīga, un ar tādu prieku viņu arī spēlēju! Es pati biju Ieviņa! Man bija tāds prieks, es zināju katru frāzi. Piemēram, kur Ieviņa nāk pēc Kārlēna bučas un tās briesmīgās kliegšanas, un viņa ir sapratu-si – es tagad esmu pilnīgi citā pakāpē, jo tagad esmu nobučota. (Smejas.) Tagad esmu sieviete! Ir tajā lomā visādas rozīnītes un odziņas, un Jaunušans par mūsu trio – Voldemāru Šoriņu, Uldi Norenbergu un mani – ļoti priecājās.
Ieviņai jau ir vēl tas slavenais skats, kuru es izlūdzos režisoram, – ainā pēc Līgo vakara, kad Kārlēns un Rūdis parādās galīgi paģiraini un saka Aleksim – «gribas kā skāba, kā sālīta», Aleksis viņiem jautā, kur tad viņi bija palikuši un vai tad bija divi vien, Kārlēns kautrīgi atbild: «Bija jau vēl trešais arī…» Tad režisoram teicu: varbūt es varu vienkārši parādīties durvīs? Vienkārši attaisu durvis un parādos, tikko izlīdusi no siena čupas, nesaprotot vispār neko. Gaidīt gaidīju šīs vietas, bet teātrim par šo skatu nāca draudu vēstules – kā mazā Ieviņa var būt paģiraina?! (Smejas.) Tā ka – jā, Ieviņa man ir ļoti mīļa!

Tā, ienākot teātrī, bija tava pirmā loma?
– Trešā. Pirmā bija izrādē «Rudens dārzs», tas vispār ir brīnums, ka mēs ar Maigu [Siku] tādu lomu dabūjām. Vienīgi man pie Jaunušana bija ļoti grūti spēlēt, jo es viņu kā režisoru par daudz cienīju – man bija tik šausmīga cieņa un tik bail no viņa, ka biju kā sastingusi. Šajā izrādē pirmoreiz spēlēju kopā ar Veltu Līni, kura pēc tam mani paņēma par teātra krustmeitu, jo es «Rudens dārzā» biju viņas krustmeita.

Ja atgriežamies pie «Skroderdienām» – vai esi sev mēģinājusi izskaidrot, kur slēpjas šīs lugas fenomens?
– Ilgus gadus šo lugu nebiju lasījusi, bet tagad nācās pārlasīt. Mīļā, es tur atrodu norāžu norādes! It kā sīkumi, taču Blaumanim tās norādes ir tik bagātīgas – uz visādiem krikumiem. Arī tagad, kad man jāspēlē Bebu māte, kas patiesībā kā tēls ir nekāds. Viņa ir kā glodene, kas lodā pa mājām un vāc ziņas; nu, tāds ziņnesis, kā žagata. Viņa mēģina būt pa labam ar visiem. Manuprāt, Blaumaņa lugā ir iekodēts kaut kas tāds, ka pat vari tikai norunāt tekstu, un – luga aizies! Tikai jāprot tos teksta «vārtiņus» atvērt, un – skaties! Man prieks, ka šogad varēšu svinēt uz skatuves un savus 70 gadus sagaidīšu ar Bebeni; arī savu 50. jubileju sagaidīju ar Bebeni. Sanāk drusku kā jubileja. Bet atšķirība būs ļoti lieta: savos 50 gados šai lomai es ļoti grimējos – biju pelēka, nopīpējusies, taisīju mellu zobu… (Smejas.) Tagad es nevienu kripatiņu grima nelikšu – itin neko! –, jo man ir septiņdesmit! Apsiešu savu lakatu, un uz priekšu! Bet pīpēt es pīpēšu, un papirosu krāsnī bāzīšu, jo – kā nu bez tā!

Druvienas izrādē tu spēlē dēla Jāņa iestudētajā izrādē, savukārt ar Jēkabu atkal augustā satiksies izrādē «Pūt, vējiņi!». Kā tas ir – strādāt kopā ar dēliem uz skatuves?
– Lieliski! Cik ļoti man patīk kopā ar Jēkabu spēlēt izrādē «Pūt, vējiņi!», un es nemaz nezinu, kā būtu, ja Uldi spēlētu cits aktieris – tad droši vien man būtu loma jāveido citādāk. Jo man kā Zanes mātei Uldis tā nepatīk, es viņu tā neciešu! No pirmā brīža! Jo viņš ir dzērājs, laivinieks, pasaules klimtējs! Un Zane ar viņu ir sarunājusi precēties bez manas atļaujas! Jo man bija jāizvēlas precinieks! Un, protams, ka šajā brīdī es aizmir-stu, ka Jēkabs ir mans dēls, jo starp mums ir tāda cīņa – kā Lāčplēsim ar Melno bruņinieku! Jo man nav, par ko viņu mīlēt… Tas ir tas analīzes process, un ceru, ka skatītāji zālē to redz un sajūt. Un, kad pēkšņi Uldis manu meitu pamet apkaunojumam – tur taču ir jāsajūk prātā!

Starp citu, Jēkabs nevienam neteica, ka stājas Kultūras akadēmijā uz aktieriem. Ne tāpēc, ka es būtu mēģinājusi viņu atrunāt, bet tādēļ, ka viņam ir sava pasaule un sava domāšana.

Savukārt tagad, mēģinot pie Jāņa «Skroderdienās», es viņu uztveru tikai kā režisoru; viss pārējais, kā arī mātes un dēla attiecības tajā brīdī pabīdās malā. (Domā.) Bet varbūt tas man ir kopš bērnības, jo es spēlēju pie mammas, pie papa, kurš bija ļoti stingrs. Tā ka uz skatuves šīs radu lietas man neko nenozīmē.

Šis laiks ir ļoti sarežģīts un trauksmains. Un tomēr – kas tev šobrīd sagādā vislielāko prieku un gandarījumu?
– Tas, ka jauniešos ir radies patriotisms, kuru nevarēja panākt ne ar kādiem stāstiem, ne ar kādām filmām. Šobrīd tas ir, un domāju, ka patriotisms dzimst no jauna. Un, ja kaut kas notiktu – Dievs, stāvi klāt, lai nekas nenotiktu! –, domāju, ka visi mūsu jaunie puiši ietu – tāpat kā agrāk gāja streļķos. Tas šobrīd ir lielais ieguvums, ka jaunieši ir gatavi stāvēt par savu dzimteni – gluži tāpat kā mēs to redzam «Dvēseļu putenī», «Sarkanajā mežā» vai «Nameja gredzenā». Un vēl: tas ir brīnums, par kuru nebeidzu brīnīties, – ka mēs, skaitliski mazā tauta, šis mazais cilvēku kopums, esam saglabājušies ar savu valodu, ar savu kultūru. Tas ir brīnums! It kā mēs tiešām būtu Dieva azotē: kaut kas mūs sargā. Varbūt esam kaut kādā aizsardzības kupolā? Jo kā var būt, ka no visas lielās baltu civilizācijas tikai lietuvieši un mēs tomēr esam saglabājušies? Un tad man ļoti, ļoti gribētos visiem mākslas cilvēkiem novēlēt – protams, māksla ir multinacionāla, bet tomēr saglabāt mūsu nacionālo! Pat padomju laikā, kad nedrīkstēja, mēs to saglabājām. Mēs esam zvēra darbu izdarījuši – esam saglabājuši!

Lāsma Kugrēna
Dzimusi 1952. gada 17. jūnijā Bauskā.
1975. gadā beigusi Latvijas Valsts konservatorijas Drāmas teātra aktieru kursu pie Alfrēda Jaunušana un sākusi strādāt Drāmas (tagad – Nacionālajā) teātrī.
Nozīmīgākās lomas teātrī: «Skroderdienas Silmačos» (1975) – Ieviņa; «Elektra – mana mīla» (1977) – Elektra; «Naktssargs un veļas mazgātāja» (1979) – Barbara; «Lauva ziemā» (1979) – Alē; «Romeo un Džuljeta» (1984) – Džuljeta; «Olivers» (1985) – Inese; «Vivat! Vivat, Regina!» (2002) – Marija, Skotijas karaliene; «Mērnieku laiki» (2007) – Oļiņiete; «Pūt, vējiņi!» (2018) – Māte; «Cīrulīši» (2018) – Zelma.
Četras reizes saņēmusi Elzas Radziņas ceļojošo balvu (kulonu) par labāko sieviešu lomas atveidojumu.
Nozīmīgākās lomas kino: Irita («Atspulgs ūdenī»), Nora («Ģimenes albums»), Vita («Vīrietis labākajos gados»), Šarlote Amālija («Laikmetu griežos»), Ārija («Lietus blūzs»).

Ar žurnāla «Mājas Viesis» un autores atļauju saīsināti pārpublicēts no «Mājas Viesa»; pilnu interviju varat izlasīt izdevuma vakardienas, 16. jūnija, numurā.