
Foto – Māris Krūmiņš
Benita Zenta Hermane Bauskā atzīmējusi 90. dzimšanas dienu; sarunā viņa atklāj: «Ērģeles ir mans mīļākais instruments»
Jubilāre piedzimusi Priekulē, tagadējā Dienvidkurzemes novadā, bet uzaugusi un kopš bērnības skolojusies Rīgā. Uz Bausku pārcēlusies 1958. gadā, kad sāka strādāt toreizējā Bauskas bērnu mūzikas skolā par klavierklases pedagoģi.
Kad sākās interese un ceļš mūzikā?
– Dzīvojām Zvana ielā, mazā smilšainā ieliņā, Pārdaugavā. Mamma kļuva par šuvēju, kad pēc kara vienai bija jāuztur bērni. Bērnības vasarās daudz laika esmu vadījusi Āgenskalna priedēs, kur spēlējos smiltiņās, kad mamma sēdēja līdzās ar rokdarbu rokās. Tur ziemā šļūcu uz somas no kalniņa. Skolas pagalmā bija slidotava, tur gāju slidot.
To pati neatceros, bet mamma stāstīja, ka, izdzirdot kaut kur skanam klavieres, es esot apstājusies un klausījusies. Vienpadsmit gadu vecumā sāku mācīties klavieru klasē tagadējā Pāvila Jurjāna Rīgas Mūzikas skolā, kura tajā gadā tika atvērta. Uz klavieru stundām bija labi jāsagatavojas. Mēs tolaik nevarējām iedomāties, ka varētu aiziet uz stundu neizpildījis uzdoto, kā to vēlāk varēju novērot savā pedagoģes praksē. Taču reiz, kad mācījos jau Rīgas 5. vidusskolā, tā biju aizrāvusies ar tautas bumbas spēli, ka neierados uz stundām mūzikas skolā. Toreiz mamma mani nodzina no laukuma. Tautas bumbu spēlēju kopš pamatskolas, starpbrīžos skrējām ārā spēlēt; man vienmēr vēders bija ar smiltīm. Bērnu Mūzikas skolā mūs mācīja skolotāji, kas bija vēl Latvijas valsts laika brīvmākslinieki. Viņi ielika ļoti spēcīgus pamatus.
Kad mācījos vidusskolā, man dažkārt pārmeta – ko jūs balstāties uz tām vecajām zināšanām! Otīlija Ābele pasniedza solfedžo stundas, viņa teica – jums katru dienu jāizdzied nošu nosaukumi, tad neko nevajadzēs mācīties, jūs zināsit.
Mana pirmā skolotāja Aldona Jozus, kas bija arī ērģelniece, mācīja – nesāciet rakstīt notis, pirms neuzrakstāt nošu atslēgu. Bet skolotājs Valdšteins atzina tikai divus novērtējumus, zemāko atzīmi divi vai augstāko – pieci. Biju spiesta tik daudz vingrināties, lai dabūtu piecinieku. Kurš tad grib divnieku!? Skolotājs bija labs, bet mēs tomēr šķīrāmies, nevarējām sastrādāties.
Kopš bērnu dienām man ir tēva māsas klavieres, uz tām esmu spēlējusi pati un vēlāk arī mana meita. Klavieres joprojām ir man līdzās, lai gan uz tām vairs neviens nespēlē. Tas ir sens un skaists firmas «Arnold Fibiger» 19. gadsimtā radīts instruments ar ziloņkaula taustiņiem. Bija rotāts ar diviem svečturiem, tie gan laika gaitā ir nolūzuši. Atceros, kad kādu laiku gāju uz klavieru nodarbībām pie skolotājas mājās, viņai arī bija tādas klavieres. Šīs klavieres mūsu dzīvoklī Pārdaugavā savos jaunekļa gados ir spēlējis arī Raimonds Pauls, kad viņš vēl bija ballīšu muzikants. Viņš spēlēja ballēs arī Mazajā ģildē, kur mēdzu iet uz deju vakariem.
Kur un kā skolojāties diriģēšanā un ērģeļu spēlē?
– Kad mācījos Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas Kordiriģēšanas nodaļā, man arī bija labi pasniedzēji. Diriģēšanā pedagogs Krišs Deķis vairāk lika patstāvīgi strādāt, bet Ārija Mauriņa ielika ļoti labus diriģēšanas pamatus. Kad diriģēju, viņa mēdza nākt blakus un diriģēt ar manām rokām. Tā ir tāda tehniskā puse, bet galvenais ir rezultāts. Vienmēr saistījusi arī dziedāšana. Kamēr dzīvoju Rīgā, dziedāju arī Teodora Kalniņa jauniešu korī.
Kopš bērnības bijusi saikne ar baznīcu. Manu papu krievu laikā apcietināja un ceļā uz Sibīriju viņš mira, kapa vieta palika nezināma. Mammai nebija viegli, viņa meklēja mierinājumu baznīcā, es gāju viņai līdzi. Kad man bija 13 gadi, sāku dziedāt Rīgas Reformātu baznīcas korī. Pēc dievkalpojuma ērģelniece man ļāva spēlēt, tā aizsākās interese par ērģelēm pašmācībā.
Tolaik mūzikas skolās nemācīja ērģeļu spēli. Mana skolotāja bija ērģelniece Svētās Ģertrūdes baznīcā Rīgā, tur varēju iet vingrināties. Viņa pat uzticēja man baznīcas atslēgas, lai varu tur spēlēt patstāvīgi. Dievkalpojumos arī ļāva man piespēlēt – viņa nospēlēja vienu korāļa pantu, es tad varēju turpināt.

Kā izvērsās jūsu ērģelnieces pieredze?
– Esmu spēlējusi vairākās baznīcās, un katrā dievnamā ērģeles ir atšķirīgas. Nav tā, ka pieiesi pie sveša instrumenta un uzreiz spēlēsi kā uz ierastā. Katrs instruments jāiepazīst. Atceros, ka reiz Rīgas Jēzus baznīcā man vajadzēja spēlēt pavadījumu slavenajai dziedātājai Mildai Brehmanei-Štengelei. Tām ērģelēm bija «tutti» pedālis, kuru nospiežot skan visi reģistri reizē. Trūka pavisam maz, ka es dziedājuma laikā būtu nospiedusi «tutti». To satraukumu atceros visu mūžu.
Ērģeles ir mans mīļākais instruments, un man smeldz, ka nekļuvu diplomēta ērģelniece. Ferencs Lists ērģeles ir nosaucis par mūzikas instrumentu pāvestu. Var teikt, ka šo instrumentu apguvu pašmācībā, mācoties no citiem ērģelniekiem. Galvenais jāzina reģistri, un tad ar laiku apgūsti. Sākumā man cits ērģelnieks reiz teica – jums ir tāds klavieru piesitiens. Piecdesmitajos gados sāku spēlēt ērģeles Svētā Jāņa baznīcā Rīgā. Biju liela ieguvēja, kad tur nāca spēlēt arī simfoniskā orķestra mežradznieks Kārlis Zariņš. Man spēlējot bija raksturīgi steigties. Viņš mani reiz pamācīja – tagad ir jūsu solo, tagad nesteidzieties. Man arī bieži bija jāspēlē Dailes teātra orķestrī, kur biju ērģelniece. Reiz gadījās tā, ka Ziemassvētku vakarā netiku uz baznīcu, jo bija jāspēlē teātrī. Tas bija pārdzīvojums. Ziemassvētki ir mani vismīļākie svētki – tā noskaņa, krēsla, sveces un dziesmas. Man tas daudz nozīmē, bet es arī ticu Visaugstākajam. Tas man daudz ir palīdzējis.
Kad jau dzīvoju un strādāju Bauskā, svētdienās braucu uz Rīgu spēlēt dievkalpojumos Svētā Jāņa baznīcā. Toreiz tas skolotājiem bija liegts, un, kad par to uzzināja, bija lielas nepatikšanas. Par manu spēlēšanu baznīcā bija iesūtītas divas anonīmas vēstules avīzei «Padomju Jaunatne». Avīzes darbinieks atnāca uz baznīcu ziņu pārbaudīt, un tur mēs satikāmies… Pēc tam viņš piezvanīja uz Bauskas rajona Kultūras nodaļu, mani izsauca uz divām kompartijas sapulcēm, draudēja atlaist no darba. Mani pratināja tāda dedzīga kompartijas sieva Tauriņa. Nevarēju noliegt, bet centos turēties pretī, sakot – ne jau naudas dēļ tur gāju, bet nav taču citu vietu, kur var spēlēt ērģeles! Toreiz man nicinoši jautāja – kā jums neriebjas iet uz to baznīcu! Bet bija tāda Ausma Straume, kas sacīja – nevajag cilvēku pagrūst, ja paklupis, bet pasniegt roku. Beigās bija arī kāds labums no tā visa. Kultūras nodaļa nokārtoja, ka varu braukt mācīties ērģeļu spēli pie ērģelnieka, profesora Nikolaja Vanadziņa. Bet pa retam tomēr spēlēju arī baznīcā. Es ļoti riskēju, jo izrādījās, ka anonīmo ziņu rakstītāja bija mana aizvietotāja pie baznīcas ērģelēm.
Kas atveda uz Bausku un kāpēc te palikāt?
– Kad mūzikas vidusskolu beidzot 1958. gadā notika absolventu sadale uz darba vietām, es nebiju klāt, jo tajā laikā biju devusies ar Dailes teātri uz viesizrādēm. Pēc tam ministrija mani norīkoja strādāt par klavieru klases skolotāju Bauskas Bērnu mūzikas skolā. Man ļoti patika peldēties, un domāju – te ir trīs upes, būs labi, piekritu.
Bauskā uzreiz man bija pilna darba slodze. Toreiz bija visai dīvaina darba samaksas politika – par darbu ar jaunākajām klasēm maksāja mazāk nekā ar vecākajām. Manuprāt, drīzāk otrādi būtu pareizāk. Pirmos gadus Bauskā man bija jāpasniedz mūzikas stundas arī Bauskas bērnu namā, kas tolaik atradās ēkā Karpa dārzā. Tur guvu pavisam citādu pieredzi. Bērni traucēja stundas, ar aizrādījumiem maz līdzēja, bet man bija jāpanāk savs. Reiz, iejaucoties audzinātājam, izvērsās kautiņš starp audzēkni un audzinātāju. Vēl kāds cits puisis meta logā akmeņus. Man to bērnu bija ļoti žēl, centos ar mīļumu pret viņiem, bet audzinātājam bija pipka kabatā. Man tas šķita briesmīgi, strādājot ar bērniem, turēt sitamo kabatā.
Pedagoga darbā Bauskas un Iecavas Mūzikas skolā aizritējuši gandrīz 50 gadi.
Lai sekmīgi mācītos mūzikā, bērnam ir jābūt dotībām – muzikālajai dzirdei, ritma izjūtai. Ir bērni, kas paši negrib mācīties, bet vecāki liek to darīt. Reizēm tas atmaksājas. Un, protams, panākumiem vajadzīgs darbs, darbs un vēlreiz darbs. Vienmēr centos savus audzēkņus vest uz dažādiem konkursiem un citiem muzikālas pieredzes pasākumiem, kas notika citās skolās un vietās. Centos viņus virzīt uz priekšu, lai mēs «nevārītos savā sulā» vien. Reiz ar 2. klases skolnieci Ligitu Kārkliņu piedalījāmies Latvijas mēroga Pētera Čaikovska jubilejas piemiņai veltītā klavierspēles konkursā, meitene ieguva pirmo vietu. Tā bija balva arī man. No maniem audzēkņiem ir vairāk nekā desmit, kas sekmīgi attīstījuši savas karjeras mūzikā. Ir mūzikas pedagogi mūzikas skolās Jelgavā, Bauskā un Iecavā. Kora «Mežotne» vadītāja Mārīte Jonkus arī ir mana audzēkne, ar kuru varu lepoties.
Kad jau trīs gadus biju pensijā un Mūzikas skolā Bauskā vairs nestrādāju, mana bijusī skolniece Anda Šteina, kas tolaik bija Iecavas Mūzikas skolas direktore, lūdza aizpildīt trūkstošā klavieru skolotāja vietu. Tā pedagoga darbā aizritēja vēl vairāk nekā desmit gadi. Tur jau strādāju kopā ar «bērniem» un «mazbērniem». Man ļoti patika pedagoga darbs.
- gadā man bija īpaša dzimšanas diena. Tieši 15. janvārī kopā ar diviem kolēģiem devāmies uz barikādēm Rīgā. Biju pie televīzijas torņa sargātājiem. Tur paklīda runas, ka Daugavmalā tiks izsēdināti desantnieki. Biju nobijusies, bet mierināja tas, ka mūsu ir daudz. Tur cienāja ar tēju bleķa krūzēs, bet, kad biju izdzērusi, vairs nebija, kam to atdot. Tā nu bleķa krūzīte palika man kā suvenīrs dzimšanas dienā.

Esat strādājusi ar vokālajiem ansambļiem un koriem, arī tā bija aizrautība?
– 60. gadu sākumā vadīju Bauskas patērētāju biedrības sieviešu vokālo ansambli, tajā pašā laikā arī Bārbeles kori. Gadā, kad bija tas skandāls par manu spēlēšanu baznīcā, Bauskas pilskalna parkā notika rajona dziesmu svētki. Toreiz koru skatē Bārbeles koris ieguva 3. vietu, bet, apsveicot kori, manu vārdu nepieminēja. Taču paši dziedātāji meta mani gaisā! Esmu vadījusi kolhozu «Draudzība» un «Ozolaine» jauktos vokālos ansambļus. Ozolainē bija jāieliek liels darbs, brīžam domāju – kur esmu ielīdusi? Tomēr vokālā ziņā dabūju viņus uz strīpas.
1992.gadā dibināju un vadīju Bauskas luterāņu baznīcas kori, kas 2003. gadā pārtapa par kori «Laudate Dominum». Viss sākās ar sešām sievām, kuras uzrunāju par kora veidošanu. Vēlāk izgājām no baznīcas paspārnes, tā korim pavērās vairāk attīstības iespējas. Mēģinājumi notika Bauskas Kristīgajā skolā, vēlāk arī adventistu draudzes namā. Daudz organizējām un devāmies koncertbraucienos pa Latviju. Bet kora 20 gadu jubilejas koncertu sniedzām luterāņu baznīcā Bauskā.
Ilgus gadus biju Tautas deju ansambļa «Jandāls» koncertmeistare, to iesāku vēl dažus gadus pirms ansamblis ieguva savu nosaukumu 1965. gadā. Esmu bijusi koncertmeistare arī pūtēju grupai mūzikas skolā un ļoti daudziem koriem. Organizēju dažādus koncertus un ar mūziku saistītus pasākumus. Esmu spēlējusi sintezatoru Vecsaules baznīcā, Mežotnes baznīcas drupās un Dzimtsarakstu nodaļā laulību reģistrāciju ceremonijās. Pirmā mūspusē spēlēju sintezatoru izvadīšanas ceremonijā bērēs.
Spilgtā atmiņā ir Mūzikas dienas Bauskā 1986. gadā, kad izdevās sarīkot publikas tikšanos ar ievērojamo komponistu un pianistu Arvīdu Žilinski. Toreiz komponists manai skolniecei uzdāvināja savu nošu grāmatu.
Foto no Benitas Hermanes personiskā albuma.
Kā veidojusies jūsu ģimenes dzīve, vai mūzika tai bijusi klātesoša?
– Kad biju koncertmeistare deju kolektīvam «Jandāls», piedalījāmies dziesmu un deju svētkos Viru pilsētā Igaunijā. Tur satiku savu nākamo vīru, igauņu puisi Arno.
Man ir meita Simona, uzaudzināju arī māsas dēlu Ingūnu, viņu desmit gadu vecumā paņēmu pie sevis. Meita arī izmācījās mūziķes profesiju, abiem ar vīru ir augstākā izglītība mūzikā. Tagad meitai ir trīs meitas un man trīs mazmeitas – Krista, Marta un Līga, kura arī beigusi klavierklasi mūzikas skolā.
Kas tagad piepilda ikdienu, kā Bauskā jūtaties?
– Kad ierados 1958. gadā, Bauska man sākumā nepatika, ja neskaita liepu aleju rudens krāsās, kas tolaik no abām pusēm ieskāva šauro ceļu no Rīgas puses. Atceros pārpildītos autobusus, kas kursēja starp Bausku un Rīgu. Bet tagad ar gadiem esmu šeit iesakņojusies. Bauska ir izaugusi un izveidojusies par skaistu pilsētu. Man ir pastāvīga saikne ar bijušajiem kolēģiem un atsevišķiem audzēkņiem. Kad sāku strādāt Bauskas Mūzikas skolā, mums bija tāds mazs un draudzīgs kolektīvs, bijām kā vienota ģimene. Vēlāk tas mainījās. Man joprojām ir saikne ar Iecavas Mūzikas skolas pedagogiem. Mazos kolektīvos pozitīvais ir tas, ka cits ar citu nesacenšas sliktā nozīmē.
Tagad ikdienā mans «draugs» ir televizors, lai gan pēdējā laikā mazinās patika pret to. Pastāvīgi sekoju norisēm politikā. Bija laiks, kad visas tās aktuālās problēmas pārdzīvoju. Tagad vairs to visu sevī nelaižu, bet interesējos par politiku pastāvīgi. Šodien klausos – kas tur tagad būs ar to Trampu; ko tie mūsu politiķi var ņemties ar to bankas vadītāja izvēli. Radio pastāvīgi ir ieslēgts uz Latvijas Radio pirmo programmu. Nesaprotu, ko tie pensionāri var zvanīt uz radio brīvo mikrofonu un pastāvīgi uzdot stulbus jautājumus!? Seko līdzi, tad zināsi! Kad svētdienas rītos klausos svētrīta raidījumu, kaitina, ka nereti ērģeļu vietu sāk aizņemt ģitāra un atskaņo popmūziku, tikai dziesmas teksts ir garīgs. Tas laikam ienāk no Amerikas.
Bet, kad gribu pabarot dvēseli, pārslēdzu radio uz «Radio klasikas» viļņa.
Esmu pateicīga par apsveikumiem un balvām, ko saņēmu nesen aizvadītajā dzimšanas dienā – Bauskas novada domei, Bauskas Mūzikas un mākslas skolai, bijušajiem kolēģiem un audzēkņiem, visiem, kas atcerējās. ◆
Benita Zenta HERMANE, diriģente, pedagoģe, mūziķe
Mācījusies klavierspēli P. Jurjāna mūzikas skolā pie pedagogiem Ē. Milzarājas un Š. Valdšteina. 1958. gadā beigusi Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas Kordiriģēšanas nodaļu, kurā mācījusies pie Ā. Mauriņas un K. Deķa. Bijusi Dailes teātra orķestra ērģelniece (1957. – 1958.), aktīva koru dziedātāja, dziedājusi arī G. Kokara vadītajā skolotāju korī «Daina». No 1958. līdz 1995. gadam pasniegusi klavierspēli Bauskas Mūzikas skolā, 1998. – 2009. gadā bijusi pedagoģe Iecavas Mūzikas skolā. Vadījusi vairākus vokālos ansambļus, bijusi kormeistare Ceraukstes pagasta jauktajam korim un Gailīšu pagasta jauktajam korim «Kamarde» (1998.– 2003).
- gadā dibinājusi un ilggadēji vadījusi Bauskas luterāņu baznīcas kori, kas 2003. gadā pārtapis par kori «Laudate Dominum».
Avots: humanitāro un mākslas zinātņu platforma «Humma»