Kristīne Sēnele
Nupat jau var teikt, ka pavasara plātsmaižu un klimpu zupu karalis rabarbers ir tā pa īstam pamodies. Par savu pieredzi spirdzinoši skābenā našķa audzēšanā stāsta Viesturu pagasta «Padegu» saimniece Sandra Icaka.
Aukstuma viļņi mazliet sabremzējuši ražu
Saimniecībā «Padegas» rabarberi aug nepilnu 0,3 hektāru platībā. Sandra atklāj, ka šis augiem būs jau devītais gads. Principā saimniekošanu Viesturu pagastā Icaki sākuši ar rabarberiem, tikai pēc tam tiem piebiedrojās smiltsērkšķi.
Zemes gabals rabarberiem iedalīts ar skaistu skatu uz līkumoto Īslīces upi. Audzēšanas vieta, Sandras vārdiem, izvēlēta darba procesā, vadoties gan pēc novērojumiem, gan intuīcijas. Uzarot zemi, kurā kādu laiku nekas nebija audzēts, labi varēja redzēt, kā augsne mainās – tagadējā rabarberu laukā tā bija salīdzinoši tumša un auglīga, bet jau uz smiltsērkšķu audzes pusi arvien mālaināka un mālaināka. Tāpēc rabarberiem tika tieši tas lauks, kurā šobrīd viņi aug, jo tas bija piemērotāks ēdelīgajai kultūrai. Tagad Sandra atzīst, ka toreiz trāpīts pareizi: rabarberiem nogāzītē ir aizvējš, un vienlaikus tur labi turas mitrums. Dažkārt pavasaros saimniecības viesi jautājot, vai rabarberi audzēti siltumnīcā, ka tik ātri jau ienākušies. Arī šopavasar tie būtu jau lielāki, ja vien kāds no aukstuma viļņiem nebūtu tos piebremzējis un dažu labu pat nedaudz apsaldējis. Sandra salīdzinājusi ar pērnā gada ražas ievākšanas laiku – uz šo pašu brīdi pagājušajā gadā noplūkti jau kādi simts kilogrami, tagad vien pa druskai – ap 20, 30 kilogramiem. Bet bažām neesot pamata, jo tiklīdz atsāksies siltums, rabarberi strauji saaugs. Turklāt šogad pietiek arī mitruma.
Uz lauka aug galvenokārt divas šķirnes: agrais ‘Lider’ ar sarkaniem, nedaudz rievotiem, 40–60 cm gariem kātiem un vēlāka vietējās selekcijas šķirne ‘Ogre’, kurai kāti zaļganāki, resnāki nekā citām šķirnēm, līdz 90 cm gari. Pēdējie tik tikko izbāzuši dzinumus no zemes, taču, kad saaugs, rabarberi būs resnāki par slotaskātiem. Tie īpaši labi der sukāžu izgatavošanai. Sandra gan novērojusi, ka minēto šķirņu vidū iejaukušās arī citas, kas labi redzams kātu krāsas un arī augšanas īpatnību dēļ.
Cilvēki, pērkot stādus, nereti jautājot, vai viņiem izaugs varengari un varenresni kāti. Tad Sandrai nākas atzīt, ka to viņa apsolīt nevar. Ja rabarbers badosies un tupēs ēnā, tad pat visbrangākā šķirne nedos labu ražu. Turklāt, kā smejas Sandra, arī rabarberu vidū, tāpat kā cilvēku saimēs, katram tā uzbūve citādāka – kāds plešas platumā, garumā, cits tā arī paliek sīciņš.
Galvenokārt pārtop sulā
Tā kā «Padegās» rabarberi galvenokārt tiek izmantoti pārstrādei, pārtopot sulā, un tikai pavisam maza daļa tiek pārdota kā kāti, tad skrupulozas uzskaites par ievāktajiem daudzumiem nav. Daļu sulas pilda pakās, bet daļa kalpo kā izejviela spirdzinošai limonādei, kuru «Padegas» vasaras sezonā piedāvā tirdziņu un dažādu pasākumu apmeklētājiem. Limonādi nepilda pudelēs, bet pasākuma vietā nogādā speciālā tarā – kegos, kur gāzēto padzērienu piedāvā malkot uz vietas. Dažkārt kundes nevarot pat sagaidīt, kad beidzot sāksies limonādes sezona. Pērn vasara bijusi darbīga un līdz ziemai rabarberu sulas krājumi bija iztukšoti.
Sandra uzskata, ka sezonālie produkti, kādi ir arī rabarberi, jāpaspēj realizēt tad, kad tie ir aktuāli. Lielākie rabarberu kāti tiek pārstrādāti arī sukādēs, taču nelielos apjomos. Noteikts daudzums rabarberu tiek arī sasaldēts, lai tos varētu piedāvāt visos gada siltajos mēnešos.
Skābeklis saknēm
Rabarberam patīk gan labi paēst, gan padzerties, gan saulītē pagozēties. Pēdējo aizmirst nevar, jo rabarbers ir pavasara augs, ja tas izaugs tikai vasaras otrajā pusē, vairs nebūs aktuāls. «Padegās» lielākie stādījumu kopšanas darbi ir sezonas sākumā, jo pēc tam rabarberi tā saaug, ka neko daudz aprūpēt tos vairs nevar. Agri pavasarī rabarberiem tiek vistu mēsli kopā ar pakaišiem, tie tiek iefrēzēti augsnē. Svarīgi esot arī ap augiem pakustināt augsni, pakultivējot to. Sakņu sistēma rabarberiem liela un dziļa, tāpēc būtiski, lai skābeklis tai tiek klāt.
Sandrai nākas atzīt, ka sarežģīti kā vienmēr ir ar nezālēm. Arī tām patīk mēslojums, tāpēc ar rabarberiem konkurē tās barības vielām bagātāku augsni mīlošās kā nātres un gārsa. Pirmos gadus stādījumi tika ravēti, bet šobrīd tam neatliekot laika. Taču rabarberi esot pietiekami spēcīgi, savu vietu zem saules prot izkarot. Sezonas gaitā, kad nezāles paaugas, rindstarpas vienkārši tiek izpļautas.
Sandras novērojums – jo augs vecāks, jo vairāk tas dzen ziedus. Viņa ironizē, ka ziedi jau skaisti, tik lapas tad vārgas. Šogad jau rāvuši ārā ziedu aizmetņus, jo tie arī atņem spēkus augam.
Uz salnām rabarberus «Padegās» vairs nesedz. Pirmos gadus agrotīklu pārsedza, tā arī pasteidzinot ražu, taču saprata, ka tas neatmaksājas, turklāt nezālēm zem pārseguma arī ļoti patīk.
Sākumā rabarberi arī laistīti, lai labāk ieaugas. Sausās vasarās var novērot, ka kāti ir burtiski izžuvuši. Tomēr tagad mitruma nodrošināšana pilnībā atstāta dabas mātes ziņā.
Biznesa ideja dzima nejauši
Sandra norāda, ka, iestādot rabarberu, pirmajā gadā ražas ievākšanu vajadzētu izlaist. Tāds īsts plūciens varētu sākties trešajā gadā, taču viss atkarīgs arī no tā, cik labi rabarbers jūtas konkrētajā vietā, un arī no šķirnes.
Sandra atminas, ka viņi saimniecībā neesot nocietušies un jau pirmā gada jūlijā noplūkuši skaistākos kātus. Augiem tas visdrīzāk labumu nenesa, bet saimniecības nākotnei gan. Tieši tad dzima ideja par sulas spiešanu no rabarberiem. Saplūkuši bija pārāk daudz, vajadzēja kaut ko pasākt ar rabarberiem. Tolaik «Padegās» ar pārstrādi vēl nenodarbojās. Spieda ābolu sulu un pamēģināja izspiest arī no rabarberiem. Sanāca labi, un tā radās produkts, turklāt nišas, – rabarberu sula, kuru reti kur gatavoja. Cilvēki joprojām esot pārsteigti, ka no rabarberiem sanāk tik laba sula.
Kad tiekamies aprīļa pēdējās dienās, ir pats rabarberu sezonas starts. Sandra prognozē, ka, iestājoties siltākam laikam, vēl pusotra nedēļa un varēs teikt, ka nu ir rabarberu sezonas kulminācija. Rabarberus var sākt vākt, kad to kāti izauguši vismaz 20–30 cm gari. Īsākus nevajadzētu plūkt, jo tas atņems augam spēku attīstīties. Kāti obligāti jārauj, nevis jānogriež, jo tad cerā būs vieta jaunām lapām.
«Padegās» rabarberus ievāc arī pēc Jāņiem. Pieņemts, ka pēc tam kātos uzkrājas par daudz skābeņskābes, taču saimniecībā kātus izplūc regulāri. Ja tik vien kā kādu kātu norauj pavasarī un pēc tam sadomā, ka gribas arī augustā, tad var satraukties par skābeņskābi. «Padegās» vēl jūlijā tiek spiesta sula, un tieši pēc tās kvalitātes arī nosaka, kad sezona ir jāslēdz.
Pēdējās ražas novākšanas reizēs Icaki kātus norauj tā sirsnīgāk, bet noteikti katrā cerā atstāj pa trīs četrām lapām, lai rabarbers līdz rudenim atjaunojas un tam ir spēks pārziemot.
Atsauc atmiņā bērnību
Lielbritānijā, kur arī rabarberi iecienīti, nereti tos audzē tumsas apstākļos, lai kāti būtu sarkanāki un mīkstāki. Latvijas pircējam šādu prasību neesot, taču Sandra visai bieži saņem jautājumu, kāpēc «Padegu» sula esot tik skaistā sarkanā krāsā. Nē, tas nav pateicoties jāņogām vai kādai citai sārtvaidzei ogai, tas tāpēc, ka rabarberi tiek spiesti sulā ar visu mizu. Līdz ar to vienmēr, kad tiek ievākti kāti sulai, tiek pietiekami daudz saplūkti sarkanie kāti. Ja mājās, vārot kompotu, gribas sārto toni, jādomā, kā pievienot un pēc tam atbrīvoties no mizām.
Protams, rabarberi pavasaros lielākoties nonāk plātsmaizēs un klimpu zupās, taču no tiem sanāk ļoti smeķīgas sukādes un līdz ar tām arī sīrups. Var pagatavot arī gardu zefīru, tik tam Sandra neiesaka izmantot pirmos sulīgos kātus. Viņa vārījusi arī rabarberu un rabarberu-zemeņu ievārījumu. Pirmajam krāsa varbūt nav tā izcilākā, bet ar zemenēm gan veidojas lieliska garšu saderība.
Vecākā paaudze rabarberus atminas arī kā bērnības našķi, kad kātu pamērcēja cukurā un šķina iekšā tāpat vien. Sandra novērojusi, ka arī tagad tirgū nereti jaunās māmiņas nopērk pa rabarberam bērneļiem, pastāstot viņiem savas bērnības atmiņas.
«Vispār cilvēki priecājas par tām vecajām, kaut kur varbūt jau aizmirstajām receptēm un ēdieniem. Pērn mājas kafejnīcu dienā domājām, ko viesiem piedāvāt. Palikām pie vienkāršiem ēdieniem, un viens no tiem bija klimpu zupa. To gan gatavojām no āboliem, taču pēc tam izrādījās, ka viesi pat speciāli braukuši klimpu zupas dēļ. Bija kāda trīs paaudžu ģimene: vecmamma, viņas meita un mazbērni. Meita bija atvedusi savus bērnus, lai tie nogaršo viņas mazotnes ēdienu, bet savai mammai atgādināja, ka viņa reiz tādu gatavojusi,» stāsta Sandra. «Cilvēkiem uzreiz ataust atmiņā bērnība. Tāpēc mēs tos rabarberus sastādījām, jo tajā mirklī likās, ka tie ir tā kā noniecināti – ai, kas tad rabarbers! Tolaik nāca iekšā visādi neredzēti labumi. Šķita, ka vajag tikai tos ārzemju augļus. Tagad rabarbers atkal ir atgriezies – cilvēki prasa arī stādus. Lai vai kā, bet katrā dārzā, sētā tomēr rabarberam vietu atrod.» ◆
Reklāma