www.bauskasdzive.lv
No 6. marta ceturtdienās pulksten 21:10 Latvijas televīzijas pirmajā kanālā atkal skatāms dokumentālais seriāls “Tas notika šeit”, ko veido filmu studija “Mistrus Media” sadarbībā ar LTV. Ceturtdienas, 6. marta, raidījums bija veltīts Vecsaulei un to var noskatīties sabiedrisko mediju portālā LSM.LV.
Dr.hist., vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš sniedz ziņas par militārās lidmašīnas avāriju Vecsaules pagastā, ziņo lsm.lv.
Publicējam G. Krūmiņa pētījumu par Vecsauli:
Stāsts par Vecsaules centrā notikušo aviokatastrofu ir jāsāk ar vēsturisku atkāpi un skaidrojumu par PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) okupācijas karaspēka klātbūtni Latvijā.
PSRS karaspēks Latvijā nonāca jau 1939. gada beigās, kad diviem pasaulē tobrīd bīstamākajiem un neaprēķināmākajiem pie varas nonākušajiem diktatoriem Ādolfam Hitleram un Josifam Staļinam izdevās atrast pārsteidzošu kopsaucēju. 1939. gada 23. augustā tika noslēgts neuzbrukšanas līgums starp nacistisko Vāciju un PSRS (Molotova–Ribentropa pakts), kas gan bija tikai šīs vienošanās izkārtne. Līguma slepenais protokols atrunāja citu valstu teritoriju savstarpēju sadalīšanu.
Nedēļu vēlāk Vācija, nodrošinājusies ar PSRS atbalstu, uzbruka Polijai, kas iezīmēja Otrā pasaules kara sākumu. Arī Latvija bija kļuvusi par daļu no šī darījuma un nokļuvusi “PSRS interešu zonā”. Latvijas valdībai tika uzspiesta vienošanās ar PSRS, kas ļāva PSRS šeit izveidot militāras bāzes. 1940. gada jūnijā PSRS izlēma pilnībā pakļaut Latviju, un, izmantojot starptautisko situāciju un vietējās valdības neizlēmību, strauji pārņēma kontroli pār Latvijas teritoriju. Identiski notikumi risinājās Lietuvā un Igaunijā. Šis vēsturiskais ieskats jānoslēdz ar piezīmi, ka Hitlera un Staļina draudzība neturpinājās ilgi. Alkatība tos ierāva asiņainā savstarpējā karā, un starp šī kara dzirnakmeņiem nonāca kā latvieši, tā arī daudzas citas kaimiņu nācijas. Dārgi tas izmaksāja arī Vācijai un PSRS.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, PSRS izdevās saglabāt savu kontroli pār Baltijas valstu teritorijām, tās pārvēršot par militarizētām kolonijām.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.
PSRS okupācijas karaspēks Latvijā – valsts valstī
Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvija neatguva neatkarību, bet gan uz vairākām desmitgadēm kļuva par PSRS okupētu teritoriju ar nosaukumu Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (Latvijas PSR). PSRS bija totalitāra valsts ar ļoti augstu pārvaldības un ekonomikas militarizāciju. Latvija bija PSRS pierobeža, valstis otrā robežas pusē PSRS uzskatīja par tiešiem ienaidniekiem, un Latvijā bija izvietots milzīgs PSRS militārais kontingents. Latvijas teritorija bija kā nosēta ar dažāda lieluma militārajām bāzēm, Latvijas rietumu daļa Kurzeme bija slēgta zona, kurā neviens bez īpašām atļaujām ieceļot nedrīkstēja. Latvija bija daļa no Baltijas kara apgabala, 20. gadsimta 80. gados te bija izvietotas gan kodolraķetes, gan tanki un lidmašīnas, militārpersonu skaits lēšams ap 100 tūkstošiem. Ilgonis Upmalis, kurš padziļināti pētījis PSRS okupācijas karaspēka klātbūtni Latvijā, sekojoši apraksta tā laika situāciju:
“Baltijas kara apgabala teritorijā Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Kaļiņingradas apgabalā atradās karaspēka daļas, kuras bija tieši pakļautas citos apgabalos dislocētajām karaspēka daļām. Tas pilnībā attiecas uz stratēģisko raķešu, pretgaisa raķešu un speciālas nozīmes daļām.
Skrundas radiolokators bija pakļauts Kosmiskā karaspēka vienībai Maskavā, Ventspils radioteleskops “Zvaigzne” – Galvenajai armijas izlūkošanas pārvaldei (GRU) Maskavā. Arī Iekšlietu un Valsts drošības komitejas (VDK) un robežsargu bruņotās vienības nebija pakļautas kara apgabala komandierim. Šo iemeslu dēļ precīzu militārpersonu skaitu un bruņojumu Baltijas kara apgabalā nav vienkārši noteikt. Saistībā ar jaunu bruņošanās veidu izstrādi karaspēka daļas nepārtraukti mainījās. (…) Atbilstoši Valsts militārajai doktrīnai un stratēģiskajiem plāniem likvidēja vai izvietoja jaunas karaspēka daļas.” [1]
Vēl mazāk teikšanas un informācijas par Latvijas PSR teritorijā izvietotajā PSRS armijā notiekošo bija Latvijas PSR vadībai. Vietējā vara tikai saskaņoja armijas prasības pēc jaunām teritorijām militāru bāzu un poligonu ierīkošanai. Bieži tas nozīmēja arī vietējo iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu. Gandrīz vienmēr vietējā vara armijas vēlmes apmierināja. Kā vienu no retajiem izņēmumiem var minēt atteikumu jūras desanta mācību poligona ierīkošanai netālu no Pāvilostas. Atteikuma iemesls gan bija saistīts ar cita stratēģiskas nozīmes objekta būvniecības ieceri – Kurzemes jūrmalā bija plānots uzbūvēt atomelektrostaciju un noskatītā poligona teritorija bija gandrīz blakus.
Latvijas teritorijas militarizācijas pakāpi PSRS okupācijas periodā spilgti raksturo PSRS Valsts budžeta izdevumi Latvijas teritorijā. Apkopojot visus izdevumus laika periodā 1946.–1990. gads, PSRS Aizsardzības ministrijas, PSRS Iekšlietu ministrijas un VDK izdevumu īpatsvars bija 19%. [2]
Tātad piektā daļa no visiem izdevumiem Latvijas teritorijā (ņemot vērā arī Latvijas PSR budžetu un tā izdevumus) bija tiešā veidā saistīta ar PSRS militārajām un represīvajam struktūrām.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.
PSRS militāri rūpnieciskais komplekss bija arī galvenais Latvijas rūpniecības produkcijas pasūtītājs. Vairāki rūpniecības uzņēmumi, piemēram, “Alfa”, bija specializējušies gandrīz vienīgi militāro pasūtījumu izpildē. VEF jau no pirmajiem pēckara gadiem kļuva par PSRS militārās rūpniecības kompleksa sastāvdaļu, iegūstot arī īpašu juridisko identitāti — p/k B2868. No 1966. gada VEF bija arī pastāvīga PSRS Aizsardzības ministrijas kara pārstāvniecība. [3] Lieki piebilst, ka nekādus militāru lidojumu laikus un maršrutus ar Latvijas PSR vadību neviens nesaskaņoja. Arī jebkādi militāras nozīmes incidenti nebija Latvijas PSR vadības kompetencē.
Vecsaulē notikušās aviokatastrofas hronoloģija
1987. gada 28. oktobra pēcpusdiena Vecsaules iedzīvotājiem sagādāja pārsteigumu. Pie horizonta parādījās degoša lidmašīna un sāka mest nekontrolētus lokus. Lidmašīna strauji ietriecās kolhoza konservu ceha noliktavā.
Pirms lidmašīnas piezemēšanās tās pilots jau bija katapultējies, un tikai laimīgas sakritības dēļ nebija neviena cietušā.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Lidmašīna jau gaisā bija aizdegusies, detonēja uz tās esošā munīcija. Nokrišanas vietā lidmašīna izraisīja ugunsgrēku. Salīdzinoši ātri ieradās ugunsdzēsēji, bet, tā kā joprojām sprāga munīcija un nebija skaidrs, vai nesprāgs kas pamatīgāks, dzēšana uzreiz netika uzsākta. Liesmas nopostīja lielu daļa konservu ceha ēkas.
Diezgan drīz ceļa malā sapulcējās ziņkārīgie, kokos bija sakāpuši bērni, ignorējot jebkādu piesardzību. Pēc laika ieradās arī PSRS okupācijas karaspēka pārstāvji, arī kāds augsta līmeņa komandsastāva pārstāvis ar helikopteru. Salīdzinoši drīz visas sekas tika novāktas, un armijas būvbrigāde uzbūvēja jaunu noliktavu. Pateicoties vietējā būvuzrauga uzraudzībai un padomiem, šo armijas būvbrigādes izpildīto būvējumu var atzīt pat par salīdzinoši labi izpildītu.
Latvijas Nacionālajā arhīvā nebija atrodama nekāda informācija par šo notikumu, pat ne kompartijas slepenajā sarakstē ar Maskavu vai kādām drošības iestādēm. Visticamāk, kompartijas vadība par šo incidentu saņēma vien mutisku ziņojumu.
Neraugoties uz dokumentālu pierādījumu iztrūkumu, izdevās precīzi noteikt aviokatastrofas datumu un laiku. Sniedzot liecības, vietējie iedzīvotāji kā iespējamo aviokatastrofas gadu minēja gan 1986., gan 1987., gan 1988. gadu. Salīdzinoši precīza bija norāde par datumu – tas esot bijis 28. oktobris.
Toreizējā konservu ceha priekšniece Daina Zemīte apgalvoja, ka katastrofas brīdī ir ciemojusies pie savas draudzenes Ņinas, kurai ir bijusi vārdadiena.
Tieši no svinībām esot bijis jādodas apsekot avārijas vietu. Savukārt citi aculiecinieki apgalvoja, ka katastrofas brīdī ir sagatavojušies skatīties tobrīd bērnu iemīļotu LTV raidījumu “Kling, klang, esam klāt!”. Katastrofa notikusi tieši brīdī, kad ir sācies šis raidījums. “Kling, klang, esam klāt!” tika raidīts reizi nedēļā, un tikai 1987. gada 28. oktobris sakrita ar raidījuma dienu. Raidījuma laiks ļāva precīzi identificēt arī notikušās katastrofas laiku – plkst. 17.10. Tas skaidro, kāpēc incidentā nebija neviens cietušais – darba laiks jau bija beidzies un bija jādodas svinēt Ņinas.
Pēc katastrofas, dažas nedēļas vēlāk, negadījuma vietu esot apmeklējis arī katapultējies pilots. Incidentā viņš esot nopietni savainojis muguru. Viņš esot stāstījis, ka pirms katapultēšanās mēģinājis lidmašīnu novirzīt no tuvumā esošās lielākās apdzīvotās vietas – Bauskas pilsētas. Īpaša militāristu brigāde meklēja lidmašīnas “melno kasti”, kas arī esot katapultējusies.
PSRS militārās lidmašīnas nevar uzskatīt par drošām. Katastrofas notika salīdzinoši bieži, tās savās atmiņās ir minējis arī Kārlis Krēsliņš, aprakstot notikumus dienesta laikā PSRS militārajā aviācijā.[4] Taču diemžēl nav apkopotu ziņu, cik bieži tas ir noticis Latvijas teritorijā. Kā redzam no gadījuma Vecsaulē, nekādu dokumentālu liecību par šo konkrēto notikumu nav.
Plašāka dokumentāla informācija ir pieejama par civilās aviācijas incidentiem. Tā paša 1987. gada 27. maijā tika nolaupīta lidmašīna AN-2 Saldus rajonā, un šis gadījums tika rūpīgi apspriests Latvijas PSR vadības līmenī. To bija paveicis Nikolajevas pilsētas iedzīvotājs un veiksmīgi aizkļuvis līdz Zviedrijas krastiem. Civilā aviācija daļēji bija Latvijas PSR vadības pārraudzībā un sekoja atbildīgo amatpersonu nomaiņa.
Plašāks skandāls, kas izraisīja arī starptautisku rezonansi, bija vācu amatierpilota Matiasa Rusta skandalozā nolaišanās Maskavā Sarkanajā laukumā 1987. gada 28. maijā.
Tas bija skaidrs signāls, ka līdz zobiem nobruņojusies PSRS nevar pasargāt pat savas galvaspilsētas Maskavas sirdi – Kremli un Sarkano laukumu.
Vecsaules gadījums apliecina, cik nozīmīgs vēstures avots ir vietējo iedzīvotāju atmiņas. Kamēr ir dzīvi notikumu aculiecinieki, pastāv cerības vēsturi rekonstruēt līdz pat vispārsteidzošākajām detaļām.
Reklāma