Skaistkalnē uzsāk svētā Huberta svētku tradīciju

Piektdienas vakarā, 3. novembrī, Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcā notika svētā Huberta svētku svinības. Baznīca bija neierasti pilna ar dažāda vecuma kungiem, mazāk bija dāmu. Iemesls tam bija vietējo mednieku kolektīvu – Kurmenes, Bārbeles un Skaistkalnes – sanākšana uz šiem svētkiem, kas bija atsaukušies prāvesta Andreja Mediņam aicinājumam.

Rietumeiropā svētā Huberta svētībai ir liela nozīme, tik liela, ka šajā dienā baznīcās notiek īpašas mises, kad dievnamā ļauts ienākt ar medību suņiem. Tā arī Skaistkalnes baznīcā bija mednieki ar dažiem suņiem, kas diezgan pacietīgi piedalījās dievkalpojumā.

Kā vēsta «katolis.lv», svētais Huberts dzīvojis 7. gs. beigās, 8. gs. sākumā tagadējā Francijas teritorijā. Dzimis karaliskajā Merovingu dzimtā. Kā daudzi sava laika augstmaņi, arī Huberts aizrāvies ar medīšanu. Pēc sievas nāves dzemdību laikā Huberts pametis galmu un patvēries Ardennas mežos, kur pilnībā nodevies medībām. Lielās Piektdienas rītā, kad visi ticīgie devās uz baznīcu, Huberts devās medīt, kur uzgājis lielisku briedi un sācis tam dzīties pakaļ, taču dzīvnieks pagriezies pret Hubertu, kurš starp brieža ragiem ieraudzījis krustu, un kāda balss medniekam teikusi: «Hubert, ja tu nepievērsīsies Dievam un nedzīvosi svētu dzīvi, tu ātri nokļūsi ellē.» Huberts nokāpis no zirga un kritis ceļos brīnuma priekšā. Pēc redzētā Huberts atteicies no visiem saviem tituliem un mantojuma par labu savam jaunākajam brālim Odo, kurš kļuva par Huberta dēla aizbildni. Huberts savu personīgo mantu izdalīja nabadzīgajiem un mācījās, lai kļūtu par garīdznieku. Vēlāk viņš kļuva par bīskapu, iemantojot ļaužu mīlestību un pateicību.

Pirms dievkalpojuma Skaistkalnes dievnama torņos mūziķi Lauris Amantovs un Normunds Piesis spēlēja džeza mūziku uz trompetes un trombona, vēlāk dievkalpojumā ar šiem instrumentiem piebiedrojoties ērģelniekam Edijam Strušelam, kopumā radot tādu kā medību gaisotni. Dievkalpojumu vadīja Jelgavas diecēzes bīskaps Eduards Pavlovskis un Skaistkalnes draudzes prāvests Andrejs Mediņš, vēstot, ka medībās jāiet ar pateicību par meža veltēm un iespēju apgādāt tuviniekus ar veselīgu ēdienu. Pēc dievkalpojuma baznīcas sakrālajā laukumā varēja mieloties ar meža veltēm – mežacūkas cepeti, gulašzupu, pīrādziņiem ar meža gaļas pildījumu u. tml.

Sakrālajā laukumā pēc mises arī medību suņi saņēma īpašu uzmanību – viņi tika pie prāvesta svētības, lai būtu aktīvi, enerģiski un lai viņiem veiktos viņu pienākumos. Skaistkalnes mednieku kolektīva dalībnieks Vents Priedītis, kas ir mednieks jau kopš 1989. gada, bija ieradies ar vēl tikai trīs mēnešus vecu Bavārijas asinspēdu dzinējsuņa kucēnu, kuram jau drīz jāsāk apmācības. Šīs šķirnes suņiem esot vislabākā oža, kad pat pēc vairākām dienām viņi varot sajust ievainota medījuma pēdas. Bija arī divgadīgs Džeka Rasela terjers, kas, pateicoties nelielajam augumam, ir labs palīgs, lai medītu alās dzīvojošos dzīvniekus. Arī pusotrgadīgais vācu medību terjers piedalījās pasākumā, un viņš esot labs dzinējsuns. Briedis ir bijis lielākais medījums, kas iegūts ar viņa palīdzību.

Lai gan vakars bija diezgan vējains, sanākušie baudīja vakaru ārā pie ugunskuriem, skatoties attēlus no medību ainām uz klostermājas sienas, sarunājoties ar medniekiem, cienājoties ar sarūpēto mielastu un klausoties atskaņoto džeza mūziku.

Teksts: Valda Akmentiņa