
Bauskas muzejs sadarbībā ar Bauskas Kultūras centru 20.janvāra vakarā bija sarīkojis 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres pasākumu «Atminoties barikāžu laiku». Interesenti un barikāžu dalībnieki tika aicināti uz Bauskas muzeja pagalmu, lai pie ugunskura pieminētu tautai svarīgo notikumu, uzklausītu muzeja vēstures nodaļas vadītāja Raita Ābelnieka pieredzes stāstu un iepazītos ar vēsturiskajām foto liecībām un radio ierakstiem.
Bauskas muzeja pagalms bija dekorēts ar košu lampiņu virteni, kartona instalāciju, kurā attēlota aina no barikādēm Rīgā un kungu tērpi, virs kuriem karājās radio aparāti – tā laika zīmīgs simbols. Pasākuma dalībniekus sildīja ugunskurs un uz tā vārītā ābolu tēja. Lai klātesošos iepazīstinātu ar barikāžu laika atmiņām, fonā tika pārraidīti 1991. gada janvāra radio ieraksti krievu un latviešu valodā, apskatei izliktas fotogrāfijas, kas atklāja notiekošo galvaspilsētā pirms 34 gadiem. Pagalmā varēja sastapt arī Bauskas jaunsargus.
Sarīkojumu atklāja Raitis Ābelnieks, stāstot, ka 20.janvārī pa dienu Bauskas muzejs uzņēmis aptuveni 15 klašu kolektīvus no Bauskas Valsts ģimnāzijas, lai iepazīstinātu ar vēsturisko notikumu arī vietējos skolēnus. Arī šajās mācību ekskursijās R. Ābelnieks dalījās ar savu pieredzes stāstu.
Vēsturnieks atceras, ka pirmie ziņojumi par gatavošanos “X stundai” bija izskanējuši jau 1990. gada decembrī, tomēr barikāžu laiks sācies ar okupantu armijas uzbrukumiem Lietuvā, cenšoties ieņemt Viļņas televīzijas torni. Tolaik arī Latvijas Tautas frontes dome nolēmusi rīkoties, “pusmiljons Latvijas iedzīvotāju uzsāka manifestācijas Daugavas krastā.” Arī Raitis Ābelnieks devās uz Rīgu, lai aizsargātu svarīgos Rīgas objektus – Saeimu, valdības māju jeb Ministru kabinetu, Latvijas Valsts radio un televīzijas centru Zaķusalā.
“Es pārnācu mājās, paņēmu sviestmaizes, pārģērbos, atvadījos no sievas, bērniem un taisnā ceļā devos uz Rīgu. Toreiz man bija tikai 28 gadi. Pa ceļam mums iedeva arī gāzmaskas. Esmu pateicīgs, ka mums tās nenoderēja, jo tolaik, lai arī ķīmiskie ieroči bija aizliegti, no Padomju Savienības armijas varēja visu sagaidīt,” atminas muzeja speciālists. Kad Raitis Ābelnieks ieradās Rīgā, viņa uzdevums bija sargāt Ministru kabineta ēku. “No turienes es ļoti labi redzēju, kā gaisā lido lodes.” 20. janvāris tiek uzskatīts par asiņaināko barikāžu dienu, jo todien krita pieci cilvēki un 13 tika ievainoti. Krituši un ievainoti bija miliči, kinooperatori un garāmgājēji.
R. Ābelnieks atminas, ka atbalstu varēja saņemt arī no latviešu tautas, kas nebija klātesoša barikādēs. Pats viņš saka: “Es biju barikādēs pārliecības nevis labumu dēļ, lai aizstāvētu topošo Latvijas valsti.” Sievietes nesušas tēju termosos, sviestmaizes un pankūkas, darījušas visu, lai neatkarības aizstāvji būtu paēduši, padzēruši un siltumā.
Raitis Ābelnieks klātesošajiem muzeja pagalmā pastāstīja, ka arī Bauskā tika veidotas barikādes, jo tuvākais ceļš no Viļnas uz Rīgu ved tieši caur Bausku. “Mēmeles tilts tika nobloķēts ar smago tehniku, lai neielaistu karaspēku Rīgā.”
Viņš lepojas, ka valsti uz barikādēm bija piekrituši aizstāvēt aptuveni 50 000 cilvēku. Nedaudz vairāk kā 30 000 ļaudis ir arī saņēmuši apbalvojumus – piemiņas zīmes. R. Ābelnieks atklāj, ka daudzi no Latvijas Tautas frontes dokumentiem tika sadedzināti kā pierādījumi, lai pret viņiem nesāktos represijas, kā rezultātā ne visi ir saņēmuši savas piemiņas medaļas.
Atceres pasākuma dalībnieks Zigurds Ūdris “Bauskas Dzīvei” atklāja, ka barikāžu laiks viņam asociējas ar iekšējo satraukumu un bailēm. Uz Rīgu Zigurds labprātīgi devies otrā barikāžu rītā ar kolēģiem. Toreiz ceļš bija jāmēro no Bārbeles, pārstāvot “Latvenergo” elektrotīklu kolektīvu. Viņš atminas: “Braucām visi montieri, uz vietas palika tikai sekretāre, kasiere un priekšnieks.” Svarīgākais, kas bijis jāņem līdzi, – biezas zeķes un silts apģērbs, lai arī laiks neesot bijis tik auksts. Z. Ūdris atceras vienu no savām maiņām, sargājot Latvijas Televīzijas torni kopā ar kolēģiem no Bārbeles: “Tehnika sabraukusi, diennakts pagājusi, bija plānots braukt un sargiem mainīties, taču brigādes ar lielo tehniku piebraukušas tā, ka nevar izbraukt. Beigās palikām uz vietas Rīgā vēl trīs dienas.”
Zigurds pauž, ka svarīgs simbols un elements toreiz bijis ugunskurs, to bijis daudz. Daugavā esot bijuši mazi zvejas kuteri, kuri signalizēja un brīdināja apkārtējos, kad gar krastmalu brauca okupantu armijas tehnika. “Visi uz vietas vienmēr bija ļoti draudzīgi, tur spēlēja mūziku, dziedāja pašmāju mūziķi, arī dejoja. Dziesmas un dejas stiprināja mūs kā tautu.”

Pasākumu “Atminoties barikāžu laiku” Bauskas muzeja pagalmā pirmdien apmeklēja arī baušķeniece Irisa Krūmiņa. Viņa stāsta, ka toreiz uz Rīgu nebrauca. Bauskā Irisa nejutās droši: “Man bija divi mazi bērni un es dzīvoju pie Bauskas autoostas. Par bērniem bija satraukums, tāpēc devāmies uz mūsu vasarnīcu, kas atrodas Mēmeles krastā. Likās, ka tur būs drošāk, tur ir arī pagrabs,” stāsta Irisa.
Irisa uzskata, ka barikādes stiprināja arī tos cilvēkus, kas bija ārpus Rīgas, visu Latvijas tautu. Vienam pašam cīnīties grūti, svarīga bija apziņa, ka visi Latvijā ir sadevušies roku rokā.
Kad barikādes beigušās, Irisa stāsta, ka bijusi lepna par latviešiem. “Protams, ir žēl to, kuri aizgāja mūžībā, aizstāvot mūs, taču barikādes vienoja cilvēkus. Šķiet, ka tagad vienotības dažkārt trūkst.”
Irisa Krūmiņa pasākumu Bauskas muzeja pagalmā vērtē atzinīgi, taču uzskata, ka apmeklējums bijis niecīgs. Toties viņa priecājas, ka atceres sarīkojumu apmeklēja arī Bauskas jaunsargi, kuriem šis stāstījums ir bijis vērtīgs un nozīmīgs. “Raitis Ābelnieks ļoti interesanti izstāstīja ar faktiem par barikāžu laiku, iesaistot bērnus un jauniešus, tas bija vērtīgi.” Lai vai kā – labi, ka 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres dienu varēja atzīmēt ar vēsturisku noskaņu tepat mājās – Bauskā.
Reklāma