Bioloģiskajiem lauksaimniekiem novadā izaicinājumu netrūkst: klimata untumi, ierobežojumu labirinti, mazais tirgus un pircēju plānie maciņi
Par bioloģiskajiem lauksaimniekiem Bauskas novadā dzirdam maz, tomēr oficiālie dati rāda, ka ap 40 saimniecībām uz šo brīdi ir atbilstošs sertifikāts. Pārsvarā gan to platības nav lielas, taču ir arī viens no Latvijā lielākajiem bioloģiskajiem ābeļdārziem.
Zemākie rādītāji Latvijā
Pēc Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) informācijas, Bauskas novadā tikai 6% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes tiek apsaimniekota bioloģiski. Tas ir viens no zemākajiem rādītājiem valstī. Salīdzinājumam – Ludzas novadā ir ap 36%, Cēsu – 33%, Kuldīgas – 24%. «Paradoksāli, ka Zemgalē dominē konvencionālās saimniecības, jo šajā reģionā katrs bioloģiski apsaimniekots hektārs ir kritiski svarīgs. Zemgale ne tikai tiek dēvēta par maizes klēti, bet upju tīklojuma dēļ tā ir arī mūsu zemes asinsrite, un tieši Zemgalē strādājošie lauksaimnieki ir atbildīgi par Baltijas jūras veselību,» pauž LBLA valdes priekšsēdētājs Raivis Bahšteins.
Ja palūko nozari pēdējo gadu griezumā, bioloģiski sertificēto hektāru skaits novadā nav īpaši palielinājies: 2022. gadā tie bija nedaudz vairāk kā 3700 ha, 2023. gadā – ap 3400 ha, bet 2024. gadā – ap 3500 ha.
Kad valstī vai novadā ir kārtējā krīze lauksaimniecības nozarē, bioloģisko saimniekotāju balsis dzirdam reti. Šķiet, ka sūdzēties viņiem nepatīk. Varbūt tāpēc, ka šo, pavisam ne vienkāršo saimniekošanas ceļu izvēlējušies apzināti, arī pārliecības dēļ. Aprunājoties ar bioloģiskajiem lauksaimniekiem, gan atklājas, ka pēdējie trīs gadi bijuši īpaši grūti. Turklāt nākas saskarties ne tikai ar nelabvēlīgiem laikapstākļiem, bet arī citām nejēdzībām un izaicinājumiem.
Kritiskā trīsgade
Nopietnākās raizes pēdējos trīs gados bioloģiskajiem lauksaimniekiem sagādājuši nelabvēlīgie laikapstākļi. Klimata kaprīzes vissāpīgāk skārušas tieši augļkopības jomu.
Desmit «Bio Berries» upeņu hektāros 2023. gadā bija jāievāc pirmā nopietnā raža. Diemžēl salnas ogulājus nesaudzēja. Tam sekoja postīgais 2024. gada pavasaris ar vēlām un ļoti stiprām salnām vai, precīzāk, salu, kas pilnībā iznīcināja ražu. Arī pērn pavasaris sagādāja nepatīkamu pārsteigumu, taču beidzot lokāli ražu izdevās ievākt. Gints Velmunskis šo trīsgadi raksturo kā kritisku. «Nav jau variantu, ir jāsaņem spēki un jāturpina. Esam uzņēmušies saistības, iegādātas iekārtas, tāpēc atkāpties nevar. Taču iet grūti, vēl grūtāk būtu, ja tas būtu vienīgais ienākumu avots,» tā «Bio Berries» saimnieks par iespējām izķepuroties pēc neražas trīs sezonu garumā. Rentabilitāti stādījumiem tieši laikapstākļu dēļ pagaidām sasniegt nav izdevies.
Tikpat sarežģīti klimata dēļ klājies arī uzņēmumam «Lonnija». Sagatavoties pavasara salnām, kuras, kā pieļauj Aldis Austers, nav izslēgtas arī šogad, lielā platībā nav vienkārši. Viņš skaidro, ka ir tikai divi veidi, kā to izdarīt: vai nu jākurina, vai jālaista. Laistīšana ir īpaši dārgs prieks, gan tās ierīkošana, gan uzturēšana mālainajā augsnē un ar dzelžaino ūdeni. Šogad, ja būs nepieciešamība, saimniecībā mēģinās izmantot dūmu sveces. Brīvu resursu to iegādei gan nav, tāpēc saimnieks cer, ka tam varēs atvēlēt pērn aprēķināto zaudējumu kompensāciju, ja to laicīgi izmaksās.
Šādu atbalstu par zaudēto ražu pēdējos gados valsts ir piešķīrusi, taču tas saimniecību makos ienāk ļoti lēni. Nu jau aprīlis iet uz otro pusi, bet kompensācija par pērno gadu vēl nav sagaidīta. Turklāt atbalsta apjoms jau īsti neatbilst saimniecības dzīvotspējai.
Jau ilgi valsts līmenī tiekot spriests par īpaša riska fonda izveidi, jo ne visas zemkopības nozares var platības apdrošināt. Šobrīd privileģētā situācijā ir tikai graudkopji, kuriem šāds pakalpojums pieejams, turklāt komplektā ar to arī valsts atbalsts. Nozarei, kurai viss sakārtots, maz interesē riska fonda izveidošana.
«Nevar saprast, vai pēdējie gadi bijis kāds izņēmums un tagad atkal beidzot būs labi kā senos laikos vai arī esam iekāpuši jaunā klimatiskā periodā, kuram ir jāpielāgojas?» spriež Dāviņu puses saimniecības «Mazbungas» īpašnieks Ģirts Romanovskis, atzīstot, ka šī nenoteiktība saimniekošanu un vēl jo vairāk attīstību ļoti apgrūtina. Neskaidrību par nākotni pastiprinot arī sarežģītā globālā situācija, kas jau atkal nāk ar izmaksu – degvielai un droši vien arī elektrībai – sadārdzināšanos. Pēc Ģ. Romanovska domām, bioloģiskie lauksaimnieki gan šajā situācijā nav tik apdraudēti kā konvencionālie, jo nav jāsatraucas par minerālmēslu un pesticīdu gaidāmo cenu pieaugumu.
Slimību apkarošanai maz iespēju
Visi trīs saimnieki kā nopietnu izaicinājumu bioloģiskajās saimniecībās minēja arī cīņu ar slimībām. Kaut, kā atzīmēja Ģ. Romanovskis, bioloģiski audzētie augi kopumā slimo mazāk, tomēr gadījumos, ja tas noticis, apkarošanas iespējas ir ļoti ierobežotas.
G. Velmunskis pastāsta, ka novitātes šajā jomā, pat ja tās jau izmanto citu valstu, piemēram, Lietuvas vai Polijas zemkopji, Latvijā praktiski neienāk. Piegādātājiem nav intereses šos līdzekļus šeit reģistrēt, jo process sarežģīts, bet tirgus neliels. Tāpēc nākas iztikt ar esošo, ļoti pieticīgo piedāvājumu.
Arī Ģ. Romanovskis dzirdējis, ka, teiksim, Vācijā ir daudz jaunu līdzekļu bioloģiskajai saimniekošanai, taču Latvijas lauksaimnieki par tiem vienkārši neuzzina, un tādas iespējas, kā braukt iepazīšanās tūrēs uz citām valstīm, zemniekiem neesot.
A. Austers min arī mēslošanu, kas bioloģiskajā sistēmā ir daudz komplicētāka. Lietot parastos minerālmēslus nevar, bet mēslojums, ko var izmantot, ir dārgs un dažkārt mazāk efektīvs.
Ierobežojumu labirintos
«Bioloģiskā saimniekošana ir ļoti sarežģīta, tāpēc ka nosacījumi tai ir krustām šķērsām. Esmu pārliecināts, ka ir pat tādi, kurus esam palaiduši garām,» skarbs par neskaitāmo prasību mudžekļiem ir «Mazbungu» saimnieks. «Man ir uzdots jautājums – ko vajadzētu mainīt. Es uz šo jautājumu atbildēt nevaru, tāpēc ka regulējumu ir tik nenormāli daudz. Man vienkāršotā atbilde būtu – vajadzētu visu izdzēst un sākt no baltas lapas. Tā būtu vienkāršāk, nevis mēģināt no 12 tūkstošiem punktu atrast to tūkstoti nejēdzību, jo viss ir sasaistīts,» viņš turpina. Ģ. Romanovskis pieļauj, ka šāda samudžināta situācija izveidojusies, jo sākotnēji Latvija pārcentīgi pieņēma visu, kas bija Eiropas Savienībā (ES). Savas intereses tā sākusi aizstāvēt tikai pēdējos gados, piemēram, kūdras izmantošanas jautājumā. Tāpat ļoti iespējams, ka ierobežojumu gūzma nāk kopā ar subsīdijām. Ja valsts dod naudu, tā izvirza arī nosacījumus.
Ģirtam ir arī piemērs par prasībām saistībā ar pieļaujamo nezāļu daudzumu. Bioloģiskajā dārzeņkopībā tā ir problēma, taču saimniekošanā kritiskākais laiks ir sākumperiodā, kad nezāles var nomākt pamatkultūru. Tas, ka tās izaug jau pēc ražas novākšanas, vairs nav tik būtiski, taču pie viņiem bijušas pārbaudes pat oktobrī, un par nezālēm atņemta daļa atbalsta maksājuma.
Savukārt cits piemērs par prasībām saistībā ar nopļautās zāles savākšanu parāda, cik bezatbildīgi tiek pieņemti kārtējie nosacījumi. Tika noteikts, ka smalcināt nopļauto zāli nevar, tā jāsaruļļo. Saimnieki, lai šo prasību izpildītu, sapirka ruļļotājus. Pēc gada ierēdņi attapās, ka tomēr nopļauto var atstāt arī uz lauka. Jo kāda jēga ruļļot zāli, kuru neviens pēc tam neēd.
Vietējais tirgus kūtrs
LBLA vadītājs R. Bahšteins kā nozīmīgu bioloģiskās lauksaimniecības izaicinājumu min nepietiekami attīstīto vietējo tirgu. «Trūkst stabila pieprasījuma, kas dotu lielāku pārliecību zemniekiem pāriet uz bioloģisko saimniekošanu vai paplašināt ražošanu. Nozīmīga loma ir arī mazumtirgotājiem, kuri Latvijā salīdzinājumā ar Skandināviju un Rietumeiropu nepietiekami veicina bioloģisko produktu pārdošanu. Būtisks potenciāls ir publiskais iepirkums – ēdināšana skolās, bērnudārzos, slimnīcās un citās iestādēs, kur bioloģiskā pārtika varētu kļūt par normu, nevis izņēmumu. Latvijā, birokrātijas mazināšanas aizsegā vājinot publiskā iepirkuma zaļās prasības, skolu virtuves var pazaudēt sasniegto bioloģisko produktu īpatsvaru, tāpēc sagaidām, ka Zemkopības ministrijā topošais ilgtspējīgu produktu iepirkuma regulējums nevis vājinās, bet stiprinās prasības par bioloģisko produktu iekļaušanu ēdināšanā skolās un publiskajā sektorā kopumā,» atzīmē R. Bahšteins.
Ģ. Romanovskis novērojis, ka cilvēku dzīves līmenis nepieaug vai pat krītas. Tas nozīmē, ka kritīsies arī pirktspēja, kas ietekmēs spēju pārdot dārgākus produktus, kāda ir arī bioloģiskā produkcija. To «Mazbungu» saimnieks izjutis jau pēc pandēmijas, kad klienti sākuši pirkt mazākos apjomos. Tāpat saimniecībai ir ļoti niecīga sadarbība ar veikaliem. Šogad nelielos apjomos dārzeņus sākušas iepirkt izglītības iestādes, kuru vidū gan nav nevienas Bauskas novada skolas.
A. Austers arī uzskata, ka patērētāji Latvijā aizvien mazu vērību piešķir tam, vai produkts ir bioloģiski sertificēts. Piedaloties ļoti daudzos tirgos visā valstī, novērojis, ka pieprasījums tieši pēc bioloģiskā produkta neesot pārāk liels, jo cilvēki šobrīd vairāk skatās uz cenu.
Viņaprāt, ideālā variantā bioproduktiem veikalos būtu jābūt lētākiem, jo to ražošanai neizmanto videi kaitīgas tehnoloģijas. Taču tas risināms tikai ar nodokļu politikas izmaiņām.
G. Velmunskis šobrīd saimniecības produkciju nodod kooperatīvam, kam, protams, ir savas izmaksas. Ja būtu patstāvīgi jāmeklē, kur ogas pārdot, vienkārši tas nebūtu, tad viss atkarīgs tikai no paša spējām.
Abi upeņu audzētāji atzīst, ka eksporta kontekstā produktiem pieprasījums būtu, ja vien beidzot laikapstākļi ļautu izaudzēt labu ražu. Neražu pēdējos gados piedzīvojusi ne tikai Latvija, bet arī citas valstis. Lielo pārstrādātāju saldētavas jau krietni iztukšotas, tāpēc pieprasījums būtu, ja vien būtu, ko piedāvāt.
Lauksaimnieki ir skeptiski par iespējām Latvijā izveidot bioloģiskās produkcijas pārstrādi. Perspektīvas mūsu tirgū ir pārāk ierobežotas, lai investīcijas atmaksātos. Tad jādomā par globālo tirgu, kura iekarošana, savukārt, ir ļoti sarežģīta.
Foto – Ivars Bogdanovs
Jaunā plānošanas perioda gaidās
R. Bahšteins norāda, ka bioloģiskās lauksaimniecības nozares attīstībai svarīgi nodrošināt, lai nākamajā Kopējās lauksaimniecības politikas periodā no 2028. gada tai tiktu saglabāts un stiprināts mērķtiecīgs atbalsts.
To kā vēl vienu kritisku punktu atzīmē arī Ģ. Romanovskis: «Visiem lauksaimniekiem ir viena kopīga iezīme – mēs strādājam ilgtermiņā un mums ir svarīgi prognozēt nākotni. Šobrīd neko vairs nespējam prognozēt. Tuvojas vēl viens izaicinājums – jaunais plānošanas periods. Eiropa grib kaut ko mainīt, ministrija grib kaut ko mainīt vēl savādāk nekā Eiropa. Dzirdēts, ka negrib vairs atbalstīt vides faktoru. Šeit mēs stipri trāpāmies zem sitiena. Ja apsaimniekotajās teritorijās ir bioloģiskās pļavas, mūsu vidējie ieņēmumi no hektāra kritīsies. Ko tagad darīt – atteikties no tām zemēm? Es uzskatu, ka tās ir lauksaimniecības zemes, līdz ar to ir piekritīgas Zemkopības ministrijai.»
«Mūsu valsts nekad nav sapratusi, cik svarīga ir stabilitāte. Tagad runā par nākamo plānošanas periodu un izskan tik kardināli atšķirīgi paziņojumi. Kā var lauksaimnieki kaut ko plānot, kā palielināties, ja nekas nav skaidrs,» turpina Ģ. Romanovskis.
Ceturtdaļa bioloģiska – vai reāls mērķis?
Viens no ES zaļā kursa mērķiem ir līdz 2030. gadam palielināt bioloģiski apsaimniekoto lauksaimniecības platību līdz 25% no kopējām lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. LBLA vadītājs ir cerīgs: «Šogad bioloģiski sertificētās platības pirmo reizi vēsturē sasniegušas 328 tūkst. ha, gada laikā palielinoties par 6% jeb vairāk nekā 19 tūkst. ha. Pašlaik bioloģisko platību īpatsvars jau sasniedzis gandrīz 17%. Apstākļos, kad sadārdzinās tādi resursi kā sintētiskie minerālmēsli un pesticīdi, vērojama pozitīva tendence, ka atsevišķi konvencionālie lauksaimnieki savās saimniecībās jau izmēģina arī bioloģiskās metodes, lai mazinātu atkarību no ārējiem resursiem un pārliecinātos par to, vai spēs nodrošināt ražošanu, strādājot bioloģiski. Tas rada cerību, ka arī Bauskas novadā augs bioloģisko platību īpatsvars.»
Savukārt lauksaimnieki zaļo mērķi vērtē, balstoties uz pašu saimniekošanas pieredzi. G. Velmunskis šobrīd neredz iespēju palielināt platības, jo vēl nav sasniegta plānotā rentabilitāte esošajās, turklāt nav skaidrības, kas notiks ar valsts atbalstu.
Lai efektīvi izmantotu iegādāto tehniku, uzņēmuma «Lonnija» saimniekam A. Austeram vajadzētu palielināt platības, taču pēdējo gadu neraža neļauj atsperties.
«Mazbungu» saimnieks Ģ. Romanovskis uzsver, ka te liela loma būs tam, vai vides faktoru turpmāk atbalstīs vai ne. Viņaprāt, visus lauksaimniecības hektārus vispār nevar mērīt pēc vienas 2000 eiro izlaides mērauklas. Ir auglīgas augsnes, kur to var sasniegt, un ir tādas, kur nekādi mēslojumi nepalīdzēs. Kaut kā taču lauksaimniekiem ir jākompensē tas, ka viņi šīs neauglīgās zemes apsaimnieko.
Pašreizējie globālie satricinājumi un neskaidrā notikumu attīstība vietām saimniekiem jau liekot domāt, vai vispār sēt un ko darīt ar nomātajām zemēm. «Šis gads no attīstības viedokļa ir norakstāms. Daudzi sēs mazāk un lētāk, un nemērķēs uz milzu ražām, jo nav skaidrs, vai tās varēs realizēt,» teic Ģ. Romanovskis. Latvijas situācijā viņš neredz, ka kāds bioloģiskais lauksaimnieks šobrīd vēlētos īpaši paplašināties.
Tāpat zemkopis nesaprot, kāpēc Latvijā koncentrējamies tikai uz hektāriem, bet maz domājam par kvalitāti: «Valsts pašpietiekamībai ir svarīgi, ka audzējam visa spektra dārzeņus un augļus. Nevar audzēt tikai ķirbjus un kartupeļus tāpēc vien, ka tas ir izdevīgi un viegli. Tā ir nacionālās plānošanas problēma, ka netiek domāts par diversifikāciju, jo pastāv riski, ka kāda valsts pārstās eksportēt tos produktus, kurus paši neizaudzējam.» ◆
Bioloģisko saimniecību vizītkartes
Uzņēmums «Lonnija» šobrīd apsaimnieko 12 hektārus Īslīces pagastā. Galvenā kultūra ir upenes. Saimniecība ogas galvenokārt nodod kooperatīvam, kurš tās eksportē. Nelielu daļu ražas «Lonnijas» īpašnieks Aldis Austers arī pārstrādā un realizē kā vietējos, tā kaimiņvalstu tirgos. Upenes tiek audzētas bioloģiski, jo tām iepirkuma cena augstāka un nav tik sīvi jākonkurē ar konvencionālo, lēto ogu lielražotāju Poliju.
Arī Skaistkalnes puses uzņēmuma «Bio Berries» 20 hektāros aug upenes. Jaunais lauksaimnieks Gints Velmunskis saimniekošanu pagaidām dēvē par intensīvu vaļasprieku, kas apvienots ar pamatdarbu. Taču plāni ir kādu dienu ogu audzēšanai pievērsties pilnībā. Saimniekot Gints sācis ģimenei piederošā zemē, ar laiku platības palielinātas. Sākotnēji lietā likta pat no vecvecākiem mantotā tehnika, tikai pakāpeniski iepirkts modernāks aprīkojums. Upenes izvēlējies tāpēc, ka šī ogu kultūra prasa mazāk roku darba novākšanā un mazāk pūļu stādījumu apkopšanai, tāpat pēc tām, īpaši bioloģiski audzētām, ir pieprasījums eksporta tirgos.
Abās saimniecībās ogas tiek vāktas ar speciāliem kombainiem, tā samazinot nepieciešamību pēc papildu darba spēka, kas ir ļoti problemātisks laukos. Tāpat abi audzētāji ir kooperatīvā, kas uzpērk ogas un nodrošina to tālāko realizāciju.
Savukārt Dāviņu pagastā strādājošā bioloģiskā saimniecība «Mazbungas» apsaimnieko aptuveni 60 hektārus. No tiem piecos aug liela dārzeņu daudzveidība, pārējā platībā tādi laukaugi kā zirņi, auzas, kvieši. Par saimniecību «Bauskas Dzīvē» esam stāstījuši, jo tā ir unikāla visas Latvijas mērogā – īpašnieks Ģirts Romanovskis ne tikai audzē dārzeņus un graudaugus, viņš ir arī vairāku saimniecības tehnikas vienību, piemēram, elektriskā traktora, radītājs. Saimniecībā attīstība bijusi ļoti pakāpeniska. Plašs augu klāsts izvēlēts, lai mazinātu riskus neražas gados, tāpat lai pašiem būtu interesantāka audzēšana.
