Vilina viss skaistais un dinamiskais; Andrejs Sniķeris Iecavā šodien atzīmē 75. dzimšanas dienu

Andrejs Sniķeris Iecavā šodien atzīmē 75. dzimšanas dienu

Jubilārs jau vairāk nekā četrdesmit gadus dzīvo Iecavā, bet viņa dzimtā vieta ir Madonas novadā Vidzemē.

Ko visspilgtāk ieraugāt, atskatoties bērnībā?
– Vecākiem biju vienīgais bērns. Dzīvojām ļoti skaistā vietā, netālu no mājām bija Aronas kalns un upe. Neaizmirstami ir zeltainie labības lauki. Aronas upe bija mana pirmā peldvieta. Pirmsskolas vecumā iemācījos nirt un tikai pēc tam peldēt. Kad varēju pārpeldēt atvaru, tad jutos kā varonis. (Smaida.) Bet biju diezgan prātīgs, bija sava domāšana. Maz ietekmējos no citiem, biju apveltīts ar veselo saprātu. Mamma uzticējās un deva man lielu brīvību. Bērnība aizvadīta dabā, skaistā apkārtnē; no tā laika esmu guvis romantiķa skatījumu. Lai gan dzīve bija visai nabadzīga un vajadzēja arī pastrādāt, bērnība bija burvīga. Skolas gaitas sāku Grostonas pamatskolā. Kad mācījos 2. klasē, vecāki iegādājās māju pie Madonas, un turpināju mācīties Madonas 1. vidusskolā.

Kāds bijāt skolēns, un kāda toreiz – skola?
– Jau kopš četru gadu vecuma sāku burtot, bet no pieciem gadiem lasīju grāmatas. Kad sāku iet skolā, biju jau labi zinošs lasīšanā un pratu arī rakstīt. Tāpēc reizēm garlaikojos. Biju teicamnieks pirmajās klasēs, arī vēlāk mācījos labi. Dziedāju korī, biju arī solists, un man tas patika. Taču ap piekto klasi iestājās lūzums; iespējams, no tā, ka vienmēr mācības padevušās viegli, negribējās piepūlēties un mācīties. Pārņēma slinkums, arī uzvedībā dabūju atzīmi «1» (zemākais novērtējums – red.). Bet, kad man bija četrpadsmit gadu, skolā sāka strādāt pavisam jauna bioloģijas skolotāja. Viņa bija tik smuka! Skolotāja bija stimuls pievērsties mācībām. Man tik ļoti patika skolotāja Dzene, ka kļuva kauns kaut ko nezināt no uzdotā. Ķēros cītīgi pie mācībām, un man atkal bija labas atzīmes arī citos priekšmetos. Vēl viens stimuls mācīties bija sports. Kopš 6. klases sāku nodarboties ar vieglatlētiku, vēlāk pievērsos arī slēpošanai. Skolā bija labs direktors, forši skolotāji un vispār valdīja laba atmosfēra. Neizjutām arī padomju propagandas pārlieku spiedienu. Protams, bija gan pionieri un pionieru nometnes, braucām uz kolhozu bietes ravēt.

Kad mamma ģimenē palika vienīgā pelnītāja, pēc 10. klases mācības pārtraucu un sāku strādāt par krāvēju tirdzniecības uzņēmumā.

Kas nāca pēc krāvēja darba?
– Kad kādu laiku biju izmēģinājis krāvēja darbu, radās vilkme mācīties un apgūt profesiju. Iestājos Virķēnu profesionāli tehniskajā skolā, kur ieguvu elektromontiera specialitāti. Pēc beigšanas mani norīkoja strādāt uz Rīgu, bet drīz vien iesauca dienēt armijā. Man paveicās – tas bija pirmais gads, kad mobilizēja uz diviem gadiem, nevis trim. Arī dienesta vietas bija tepat – Latvijā, pie Cēsīm, un Pluņģes pilsētā Lietuvā. Cēsīs dienēju radiotehniskajā daļā; darboties ar radioelektroniku bija ļoti interesanti. Armijā uzlaboju arī savu sportisko rūdījumu, izpildīju sporta meistara kandidāta normu slēpošanā. Otro dienesta gadu aizvadīju Pluņģē. Armijas daļā dzīvojām ļoti draudzīgi, izskaudām arī tā saukto «ģedovščinu» (sistemātiska vardarbība pret jaunākiem kareivjiem – red.). Treniņos man palīdzēja iepriekš gūtais rūdījums sportā. Patrenējos arī boksa cīņā. Armija labi organizēja, un mani neviens neabižoja. Tur ieguvu labu fizisko sagatavotību un attīstīju arī prātu.