Vimbu copes vilinājums ir klāt

Agrās vimbu «medības» mūspuses upēs – Mūsā, Mēmelē un Lielupē – ir sākušās, vīri var palepoties ar prāviem lomiem, lai gan sals tos pēdējās dienās mēdz piekoriģēt. Taču copmaņi degunu nenokar,  bet gatavo makšķerkātus un ēsmu, jo nedēļas otrajā pusē naktīs mīnusus vairs nesola, bet pa dienu prognozē vismaz plus desmit grādu siltumu, kas nozīmē, ka vimbu cope «ies griezdamās».

Nedēļas nogalē vislabāk zivis ķērās sestdien. Vīri bariem, arī pa kādai sievai bija sastopami pie Lielupes Mežotnes pilskalna pakājē, vietā, kuru makšķernieki nodēvējuši par «atvaru». Rīta pusē termometrs rādīja mīnus divus grādus, copmaņi sabozušies mēģināja izvilināt sudrabaino zivi no necaurredzamajiem Lielupes ūdeņiem. Ik pa brīdim kāds no sava sēdsoliņa pielēca kājās, lai pārbaudītu, vai loms ir uz āķa vai bijusi tikai viltus trauksme.

Šo vietu iecienījuši arī lietuviešu makšķernieki. Sauļus un Gintauts šurp atbraukuši no Šauļiem, savu auto Lielupes krastā pieripinājuši ap diviem naktī. Dažas stundas gulējuši turpat automašīnā, bet citu vimbu tīkotāju auto starmeši un motora rūkoņa pamodinājusi, tad sapratuši, ka ir laiks ieņemt savu vietu pie upes, jo citādi būs veltīgs brauciens. Sauļus pastāsta, ka Rundāles pusē ir pirmo reizi, jo līdz šim devušies copēt uz Lielupi Jelgavas novada Garozā.

«Tiesa kas tiesa, tautiešu te netrūkst. Mūspusē vēl vimbu nav. Vietējie stāstīja, ka pagājušajā nedēļā ūdens līmenis Lielupē bijis krietni augstāks, bija tādi vīri, kas šodien atbrauca, palūkojās, ka ūdens ir prom, un nosprieda, ka zivis arī, sēdās savā mašīnā, apmeta riņķi un izgaisa līdz ar rīta miglu. Nav jau vēl tie labākie apstākļi, tagad ausis pārsalušas, pirksti rokām ar’ negrib lāgā kustēt, jāmet miers un jābrauc mājās. Normas tiesa – piecas vimbas – katram jau būs sarūpētas,» atklāja Gintauts un izteica šaubas, vai vēl reizi uz šejieni brauks.

Baldonieši Guna un Rihards  pie «atvara»  sestdien ieradušies ap sešiem rītā. Vismaz pāris reižu gadā šurp viņus ceļi atved. Rihards atminas, ka pērn vajadzējis vismaz trijos naktī būt klāt, lai rūmi sev izbrīvētu. Šajā reizē arī pa tumsu ar lukturiem uz galvas iekārtojuši savu makšķerēšanas «placdarmu».

Guna sevi sauc par pludiņnieci,jo makšķerēšana ar pludiņmakšķeri šķiet azartiskāka un neļauj atslābt, toties cienītais priekšroku dod kūtrākai sēdēšanai malā, lūkojoties uz krastā nostiprinātajām gruntsmakšķerēm.

«Man patīk ar pludiņu. Ja te nebūtu tik daudz cilvēku, varbūt es arī ar grunteni padarbotos,» spriež Guna un rokās saviļā bumbu no zvīņainēm domātās barības, kuru pēc brīža notēmē un nogremdē savā izvēlētajā copes vietā. Baldoniete piebarošanai izmanto universālo zivju barību, nedaudz piemaisa vistām paredzēto kombinēto barību, piemet klāt vēl kaķu barību, un, Gunas vērtējumā, Lielupes vimbu iebarošanai maltīte gatava pa pirmo zorti.

«Tā ir tāda veida atpūta, ko citiem varbūt ir grūti izprast. Ne miegs, ne aukstums, ne tas, ka infarkts pirms divām nedēļām piedzīvots, neattur no domas par makšķerēšanu. Jā, un tā ir arī meditācija. Es personīgi «atslēdzos», nedomāju ne par sadzīvi, ne māju, ne par savu mammu, kurai 93 gadi un visādi untumi, bet vēroju pludiņu un atslābinos,» pavēsta Guna. Viņa jau agrā bērnībā «saslimusi» ar šo aizrautīgo nodarbošanos. Siguldā pie Gaujas ar ģimeni dzīvojuši, un bieži ar tēti gājusi makšķerēt. Ir arī iets pa kluso, ja nebija makšķeres, tad tēvs lazdu nocirtis, āķi galā uzsējis, un viss notika. Grunduļi, asari, ķīši, raudas ķerti uz nebēdu. Sestdien no Lielupes izdevies izvilināt ruduli un večiem likt baltā skaudībā noraudzīties.

Bieži vien mazāk pieredzējuši makšķernieki ruduļus jauc ar raudām, visas zeltītās vai sudrabotās zivis ar koši sarkanajām spurām dēvējot vienā vārdā «rauda». Taču ruduļiem ir diezgan izteiksmīgs izskats. Raudu ķermenis vienmēr ir pārklāts ar bagātīgu gļotu slāni, bet ruduļiem gļotu teju nav. Ja ņemam vērā zivju svaru un izmēru, tad tikai pieaugušie var sasniegt svaru līdz kilogramam, reti kad ruduļi sasniedz vairāk par kilogramu. Ruduļi aug ļoti lēni. Pēc trim gadiem zivju svars ir tikai 60 g, un pēc deviņiem gadiem aptuveni tikai 500 g. Paredzamais dzīves ilgums ir liels – aptuveni 25 gadi.

Vaicājot, vai pašiem ir kāda īpašā makšķerēšanas meka, abi vienprātīgi nosaka, tikai Latvijas lielāko ezeru saimes pārstāvis – Lubānas ezers. «Kad sākas līdaku laiks, mūsu takas ved tikai uz to pusi. Tie ir Latvijas «džungļi», tur cilvēku gandrīz nav, un mēs katrs savā laivā tīkojam lielāko lomu rast. Redz, te Lielupē, savukārt ir «kolhozs», un tas nedaudz krīt uz nerviem. Piemēram, es te piebaroju, bet atbrauc leiši, pieslienas blakus un met manā piebarotajā vietā. Man pilnīgi vai gribas lamāties, jo izcūko visu copi,» teic Guna.

Rihards stāsta, ka desmit gadu nodzīvojuši Vācijā un metuši tam mieru. Tur pēc copes bija tā izslāpuši, ka tas bijis viens no iemesliem, kālab devušies atpakaļ uz Latviju. «Vācijā nekur nevarēja makšķerēt. Jānokārto speciālās makšķernieku tiesības par 600 eiro, tev pusgadu jāiet kursos, kur tevi māca, kā uz āķa likt tārpu. Telti arī nevari sliet ar dibenu uz leju, jo sliekas mērdē un tās smok. Tikai atvaļinājumā varējām Latvijā izbaudīt makšķerēšanas priekus, tāpēc, lai tie būtu ilgāki, atgriezāmies mājās,» izklāsta Ivo.

Interesējoties, kas tad sestdien Lielupes vimbām visvairāk gājis pie sirds, Guna padalās pieredzē, ka viena vimba uzķērusies uz kukurūzu un diviem «baltajiem tārpiem» (mušu kāpuriem). Parasti kāre uz kukurūzu esot sapalam, bet šoreiz tā bijusi vimbai. Arī garneles cienasts neticis smādēts, taču vajagot tās svaigās, kas ar čaulu, tām īstā garša un smarža. «Nevar jau saprast, kāds mendelis tai vimbai uznāks. Piemēram, Kuldīgā vimbas ķērās tikai uz «pinkiem», tiem pašiem mušu kāpuriem, tikai tiem pievienota krāsviela. Kuldīgā gan zivju izmērs krietni prāvāks, tur mazākās ir tādas, kādas šeit lielākās,» paziņo Guna un pavēsta, ka, sākoties licencētajai makšķerēšanai, meklē posmus, kur ierobežojumu nav.  Taču visvairāk gaida 1. maiju, kad var atklāt spiningošanas sezonu.

Sestdienas lomu baldoniete sola uzcept cepeškrāsnī, ja būs vairāk, tad izfilēs un pagatavos kotletes. Dace savureiz pamanās no vimbām sarūpēt tartaru. Viņa pamāca, ka zivs fileja kārtīgi jāsakapā, jāpieliek sīpoliņš, nedaudz laima suliņu klāt, melnie pipari, sāls un vairāk neko, uz baltmaizes ar sviestiņu, gardums gatavs!  

«Neesam no tiem aktīvistiem, kas darbojas pēc principa «ķer un atlaid». Laikam līdz tam vēl mums ir jāaug. Diemžēl, kā Olte gribētu – nobučo mammu un atlaid, nerīkojamies. Mēs tādu naudu atdodam par visu šo inventāru, transportu, gribam arī svaigu zivi apēst, nevis to bučot un atdot dzelmei. Ja te rūpīgi pavērotu, tad ieraudzītu arī riktīgos «gaļiniekus», kas izvelk pa pāris simtiem, brauc uz šejieni kā darbu. Daļa, arī jūs ar fotogrāfu pamanījuši, savāca savas pekeles un pazuda, ko kājas nes, domādami, ka inspektori ir klāt. Taču mēs noteikumus ievērojam, un arī pašvaldības likumsargu makšķerēšanas karšu pārbaude bija pirmā, kas pēdējā gada laikā pieredzēta. Tādai neapšaubāmi ir jābūt, un mēs to tikai atbalstām,» uzsver Rihards.

Baušķenieku Edgaru Dūmiņu sastopam starp Ziedoņiem un Priedītēm Lielupes krastā. Viņš stāsta, ka septiņos no rīta bijis jau pie pilsētas stadiona un Mūsā copējis. «Tur tāds vakuums, ka atbraucu uz Lielupi, bet te arī divu stundu laikā pat neviena cirtiena nav redzēts. Vieta laikam nav pareiza izvēlēta,» spriež Edgars un atklāj, ka ir tāds drīzāk svētdienas makšķernieks. Šogad vairāk copei pievērsies, jo kūpinātavu uzmeistarojis, tagad tik jāgādā zivis. Pirmo reizi šajā sezonā uz vimbām gājis jau pirms trim nedēļām, tad četras izvilcis. Skāde esot, ka Bauskā svaigas garneles nevar dabūt.

«Deficīts, laikam visi makšķernieki tās izpērk,» smej E. Dūmiņš. Viņš sestdien mēģinājis piedāvāt sudrabotajai zivij gan mušu kāpuru, gan garneli, gan slieku, bet zivju sietiņš palicis tukšs. Citkārt ar viņu copēt dodas arī desmitgadīgais dēls. «Vienreiz paņēmu līdzi, vienu spuraini izvilka, un āķis lūpā. Kolēģis jau teic, ka tagad jaunā paaudze labāk pie datora un telefonos «sēdēs» nekā pie upes makšķeres kātu cilās,» teic Edgars un ir priecīgs, ka paša atvasei šis hobijs tīkams. Viņš ir pārliecināts, ka īstās copes dienas būs 15. un 16. martā, kad sola siltumu, kas varētu labāk patikt zivīm. 1. aprīlī, kad sāksies licencētā makšķerēšana, Edgars pārcelsies uz Mēmeli, kur licenci nevajag.

+ 1