Ar pirmo sekretāri Latvijas Republikas vēstniecībā Beļģijas Karalistē un Luksemburgas Lielhercogistē pārstāvniecības vadītāja vietnieci ANDU CATLAKU tikāmies rudenīgajā Briselē pirms diviem gadiem.
Ar pirmo sekretāri Latvijas Republikas vēstniecībā Beļģijas Karalistē un Luksemburgas Lielhercogistē pārstāvniecības vadītāja vietnieci ANDU CATLAKU tikāmies rudenīgajā Briselē pirms diviem gadiem. Tur kopā ar kolēģi Ingu Muižnieci atradāmies žurnālistu mācību braucienā. Toreiz mums bija neviltots prieks uzzināt, ka Anda ir mācījusies Vecsaules pagasta Jaunsaules pamatskolā. Viņas māmiņa Vija Rudiņa līdz 1973. gadam bija šīs mācību iestādes direktore.
Ir 2004. gada rudens. Šoreiz saruna notiek, ar vēstulēm apmainoties pa elektronisko pastu, jo Anda Latvijā būs tikai pāris dienu gada nogalē.
Kādas ir jūsu spilgtākās bērnības atmiņas?
– Tā kā mamma kādu laiku bija Jaunsaules pamatskolas direktore, tad mana privilēģija bija dzīvot skolā – senajā Jaunsaules medību pilī –, ar kuru saistās manas skaistākās bērnības atmiņas. Tās drīzāk ir impresijas, tādi kā atmiņas pieskārieni. Atceros saulainu maija rītu, kad skola ar internāta bērniem vēl nebija modusies dienai. Atminos vecā parka celiņu ar jau atlidojušiem strazdiem saules pielietā rasainā zālē un pavasara rītā mirguļojošu Mēmeles straumi.
Mani vecāki ir no Vidzemes: mamma – no Jaundrustiem netālu no Jaunpiebalgas Cēsu rajonā, tēvs – no Rūjienas apkārtnes Valmieras rajonā. Abi bija jaunienācēji Bauskas pusē sešdesmito gadu beigās. Pēc ģeogrāfijas studijām Latvijas Universitātē vecāki sāka strādāt Gailīšu pagasta Pamūšas skolā, tad darba gaitas turpināja Jaunsaulē.
Kāds bija skolas gaitu sākums?
– Pirmajā klasītē sāku mācīties 1970. gada septembrī. Tas bija ilgi gaidīts notikums, jo tad beidzot kā parasts bērns piedalījos stundās. Pirms tam, dzīvojot skolā, man vairāk patika starpbrīži, kad viss murdēja no bērniem, bet diemžēl man neizprotamā kārtā visi, atskanot zvanam, pazuda klasēs.
Tas mudināja diezgan ātri iemācīties lasīt, jo kaut kā manā tālaika izpratnē garlaicīgais stundu laiks bija jāaizpilda. Mana privilēģija ir bijusi vecāku – lauku skolotāju – plašā bibliotēka, kurā vienmēr bija iespējams atrast ko interesantu, un viņu neremdināmā vēlme redzēt pēc iespējas vairāk gan Latvijā, gan ārpus tās. Mani vecāki, strādājot Jaunsaulē, vasarā brauca uz Karpatu kalniem strādāt Latvijas bērnu tūrisma nometnē. Karpatos pagāja arī mana pēdējā vasara pirms iešanas skolā.
Vai joprojām uzturat saikni ar Jaunsauli?
– Diemžēl kopš 1973. gada vasaras, kad vecāki pārcēlās uz Aizkraukles rajonu, neesmu bijusi Jaunsaulē. Nezinu, kā pēc tam ritējusi manu skolotāju un klases biedru dzīve. Atceros skolotāju Regīnu Ancāni, nu jau mūžībā aizgājušo pedagoģi Aiju Šintu, viņas uzdrīkstēšanos un radošo garu darbmācības stundās, no gandrīz nekā izveidojot fantastiskas lietas.
Mani vecāki joprojām ir skolotāji Aizkraukles ģimnāzijā. Tēvs tiešām ar prieku atceras savu pirmo audzināmo klasi Jaunsaulē. Viņaprāt, reti vienā klasē satiekas tik daudz apdāvinātu bērnu.
Kur veduši tālāk jūsu ceļi?
– Pēc 1973. gada vasaras mani vecāki pārcēlās uz Aizkraukles rajonu. Esmu mācījusies Aizkraukles vidusskolā, pēc tam Skrīveros.
Vēstures studijās Latvijas Universitātē, pateicoties manam diplomdarba vadītājam arhitektam Pēterim Blūmam, vairāk pievērsos Rīgas priekšpilsētu koka apbūves izpētei. Pirmais darba posms Latvijas Valsts arhīva Kultūras dokumentu nodaļā man deva iespēju caur atsevišķu mākslinieku dokumentu liecībām izdzīvot pagātni.
Kā sākās jūsu darbs diplomātiskajā dienestā?
– Ārlietu ministrijā nokļuvu drīzāk nejauši – 1993. gada rudenī, kad tika meklēti cilvēki, kas varētu pamazām sakārtot ministrijas trīs gadus krātu arhīvu. Lēmums bija diezgan likumsakarīgs, jo tajā laikā man jau bija astoņu gadu darba prakse arhīvā.
Kā attīstījusies karjera?
– Ar laiku sapratu, ka vairāk interesē politiskais darbs. Manā pieredzē svarīgs bija triju mēnešu apmācības kurss Vīnes Diplomātijas akadēmijā, pēc kura sāku strādāt ministrijas Baltijas valstu un Ziemeļvalstu nodaļā. Tas nozīmēja aktīvi sadarboties ar mūsu kaimiņvalstu diplomātiem, zināt aktuālus divpusējās sadarbības jautājumus, iesaistīties augstākā līmeņa vizīšu organizēšanā un prasmi virzīt mums svarīgus sadarbības projektus.
Ir prieks, ka gandrīz katrā Latvijas reģionā ir sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Pieredze rāda, ka sadarbības rezultāts lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik precīzi esam spējuši formulēt sava reģiona un nozares intereses katrā projektā un tās uzturēt projekta īstenošanas gaitā.
Kas ir bijis svarīgākais jūsu darba pieredzē?
– Man, tāpat kā daudziem diplomātiem, būtisks ir bijis pirmais nozīmējums ārzemēs. Tas bija 1999. gada otrajā pusē Latvijas vēstniecībā Somijā, tad šī valsts pirmo reizi pildīja Eiropas Savienības prezidentūras funkcijas. Somu identitātei svarīgs vārds ir “sisu”, tas nozīmē neatlaidīgu darbu. Manuprāt, tieši tā somi strādāja savas pirmās ES prezidentūras laikā. Mums šī prezidentūra bija svarīga ar to, ka 1999. gada decembrī Latvija kopā ar vairākām citām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm tika uzaicināta uz ES iestāšanās sarunām.
Raksturojiet pašreizējos pienākumus!
– Nu jau nepilnus trīs gadus strādāju Latvijas vēstniecībā Beļģijā un Luksemburgā. Pamatā tas nozīmē ikdienas kontaktus ar Beļģijas federālajām un reģionu administrācijām, citu valstu diplomātiem, kuri strādā Beļģijā un Luksemburgā. Manā atbildībā ir politiskie un kultūras jautājumi, kā arī sadarbība ar Beļģijas reģioniem. Ikdienā diezgan daudz laika paiet, informējot par Latviju, skaidrojot mūsu viedokli, kā arī sekojot aktualitātēm Beļģijas un Luksemburgas iekšpolitikā un ārpolitikā.
Vēstniecība cenšas sekmēt divpusējo praktisko sadarbību ar Beļģijas reģioniem un kopienām. Beļģija pārvaldes ziņā ir diezgan sarežģīta valsts – tā ir federācija, kuru veido trīs reģioni – ziemeļos Flandrijas, dienvidos – Valonijas un Briseles Centra reģions, kā arī trīs – flāmu, franču un vācu – kopienas. Svarīgi, ka valstī federālajā un reģionu līmenī ir ļoti nodalītas atbildības jomas. Reģionu pārziņā ir ekonomika, ārējā tirdzniecība, tūrisms; flāmu, franču, vācu kopienu ziņā – galvenokārt izglītības un kultūras jautājumi. Flandrijas reģionā Latviju pazīst seno Hanzas savienības tirdzniecības ceļu un Latvijas un Flandrijas ostu sadarbības dēļ, mūsu sadarbība ar Valonijas reģionu un valsts franciski runājošo daļu aktīvi attīstās tikai pēdējos gados.
Kā mainījies jūsu darbs pēc Latvijas iestājas ES?
– Šajā vasarā pēc mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā ievērojami palielinājusies interese par tūrisma iespējām Baltijas valstīs. Vidējais beļģu tūrists nedodas izsmalcinātos ceļojumos. Parasti viņi ceļo ar mašīnu (tā saukto “gliemezi”), kam ir piekabe, reizēm iesaistās velobraucienos. Tad nu mums ir jāatbild uz jautājumiem, vai viegli Latvijā atrast atbilstošu kempingu, ne pārāk dārgu viesnīcu un vai Latvijas ceļi ir velotūristiem droši.
Ko esat ieguvusi, strādādama diplomātiskajā dienestā?
– Protams, šis darbs dod plašas iespējas iepazīt pasauli. Tā ir parastā atbilde. Un es tam piekrītu. Taču tas mazāk nozīmē tūristisko izzināšanu, drīzāk to, cik atšķirīgi cilvēki uztver pasauli, dažādus dzīves ritmus.
Ārlietu ministrija cenšas katram darbiniekam dot tālākizglītošanās iespējas. Lai gan Latvijā nav pieejama profesionāla diplomātu apmācība, tomēr daudziem no mums ir bijusi iespēja papildināt zināšanas Vīnē, Berlīnē, Parīzē, Ženēvā un citur.
Ar ko jārēķinās ģimenei jūsu amata dēļ?
– Mans vīrs Guntars Catlaks ir aktīvs eksperts izglītības jomā. Man saņemot darba nozīmējumu Briselē, Guntars bija gatavs jauniem izaicinājumiem, kas viņam nozīmēja diezgan lielu upuri – pārtraukt labi sāktu Izglītības programmas direktora darbu Sorosa fondā-Latvija. Pēc divarpus gadiem pavadītiem Briselē Guntars tagad strādā starptautiskā izglītības organizācijā “Education International”. Mūsu pieredze liecina, ka Latvijas eksperti ar labām svešvalodu zināšanām spēj konkurēt arī Eiropas darba tirgū.
***
Viedokļi
– Regīna Ancāne, bijusī Jaunsaules pamatskolas mācību pārzine, krievu valodas skolotāja, tagad mācību pārzine Suntažu (Ogres rajons) sanatorijas internātpamatskolā:
– Mūsu ģimenes draudzējās. Atceros Andiņu kā mērķtiecīgu meiteni. Viņa vienmēr tiekusies pēc tā, ko gribējusi.
– Lilita Lazda, Jaunsaules pamatskolas ģeogrāfijas skolotāja, 4. klases audzinātāja:
– Es strādāju Jaunsaules pamatskolā kopā ar Rudiņiem. Vija bija stingra, prasīga, pedantiska direktore, bet arī ļoti saprotoša. Viņa bija arī ģeogrāfijas skolotāja. Arnis mācīja matemātiku, fiziku. Viņi abi vadāja bērnus daudzās ekskursijās. Andu atceros kā jauku, diezgan klusu bērnu. Viņa bija mana kaimiņiene.
