Uz Nacionālā teātra skatuves vakar, 9. decembrī, bija Rūdolfa Blaumaņa lugas «Pazudušais dēls» pirmizrāde.
Uz Nacionālā teātra skatuves vakar, 9. decembrī, bija Rūdolfa Blaumaņa lugas “Pazudušais dēls” pirmizrāde.
Pazīstamo R. Blaumaņa darbu dramaturģe Inga Ābele uzdrošinājusies rediģēt, mainot personu vārdus, papildinot tekstu ar šodienas norisēm, reālijām.
Smaržo pēc Blaumaņa
Skaļi griež gatera zāģripas zobi. Pa gaisu lec skaidas. Garām pa šoseju, skaļi taurēdami, traucas “bemberi”, smagi pūzdami iet lieli baļķu vedēji. Šo laiku Latvija – tiek cirsts un zāģēts, taisīts lielais “piķis”. Nauda ir vajadzīga visiem – vecajam Roplainim, lai samaksātu bankas kredītus, viņa dēlam, lai atdotu krogū pie Iņķa saspēlēto parādu.
Bizness nepazīst žēluma, tas stāv pāri attiecībām. Līdzīgi bija pirms simt gadiem, Blaumanim rakstot “Pazudušo dēlu”. Tikai vide šodien kļuvusi citādāka. Nav vairs Roplaiņu zaļā dārza, mājīgās klētiņas un balti iemītās takas pār pakalnu. Gatera zāģis, naudas taisāmā ripa, griež nežēlīgi. Tomēr izrādes sākumā, skatuves priekškaram veroties, zālē ieplūst kāda dabiska smarža. Tas nav zaļās birztalas aromāts, ne strauta gaisīgā čala, bet gan svaigi zāģētu baļķu smārds.
Iespējams, tieši tā smaržo šodienas Latvija, tās cilvēku likteņi – sazāģēti, sakrauti glītās kaudzēs un sagatavoti pārdošanai. Par bargu naudu, ko parādus samaksāt. Blaumanis jau arī par to pašu savulaik rakstīja. No skatuves skan vārdi, kuru lugas tapšanas laikā vēl nebija – dators, līzings, reps, “Rimi” –, tomēr Blaumaņa ideju smarža ir palikusi.
Tas pats līkais koks
Nacionālā teātra jauniestudējums ir emocionāli ļoti spēcīgs. Varbūt tāpēc, ka tajā redzam šodienu, atpazīstam sevi. Skatītājiem nav jāmeklē paralēles – kā lugā bija tolaik, kā ir tagad? Regnārs Vaivars, Krista (Blaumanim viņš bija Krustiņš) lomas tēlotājs, ir mūsdienīgs, laimīgs, ārēji patīkams puisis, “Spēlmaņu naktī” uz Dailes teātra skatuves vairākkārt sumināts, realitātes šovā “Džungļu zvaigzne” savus fiziskos dotumus visām un visiem palmu ēnā izrādījis. Tāds viņš uznāk uz skatuves – pašpārliecināts, moderns un vienlaikus nelaimīgs, jo nekas jau nav mainījies. Tas pats līkais koks ceļa malā, ko vairs neviens nespēs iztaisnot, un tā pati neizdevusies dzīve, ko ne tad, ne tagad nav iespējams kā cimdu izārdīt un adīt no jauna.
Izrādes režisors Pēteris Krilovs stāsta: “Dzīve, kas sagaida Kristu, ir tik īsa, sabiedrība – neieinteresēta, merkantila un egocentriska, vide – izlietošanai nolemta, ģimene – zaudējusi pamatojumu reproducēties jaunās paaudzēs. Pēc traģiskās avārijas un drauga bojāejas Krists pamazām saprot, ka viņā aug vainas apziņa un izmisums. Apkārtējie cilvēki attālinās, katra izvēle vai saskarsme kļūst aizvien nenozīmīgāka. Varbūt atgriezīsies tēvs un palīdzēs sakārtot – jā, bet ko? Vai nav tā, ka ikviens jaunībā bojā gājis cilvēks ir “aizdevis” neizdzīvotus gadus tiem, kas turpina elpot? Tāds tas parādiņš veidojas tur, šalcošā lielceļa malā, uz sazāģēto koku kaudžu fona.”
Luga ir jāizlasa
Līdztekus spilgtajam Regnāra Vaivara Krista tēlojumam interesanti iezīmējas Kaspara Zvīguļa Paulis. Īsts “draugs”, kurš pašnāvniekam jebkurā brīdī gatavs cilpu pasniegt. Neparastu veidolu režisors izstrādājis Arno Upenieka atveidotajam Mikus tēvam. Pusjuku sī Rasmas Garnes Aža gatera sētnieces lomā slauka nebeidzamās skaidas un putekļus, taču viņai tā arī neizdodas visus dzīves sārņus un netīrumus izmēzt, un savu bojā gājušo dēlu Reini viņa samīļo vien prāta aptumsuma brīžos. Īsti tēva lomu izrādē nav vēl apjautis Uldis Dumpis. Viņa rīcībai dažbrīd trūkst motivācijas. Lolitas Caukas Roplainietes nelaimes brīžos nedaudz kļūst žēl. Aktrisei izdodas atklāt gan aklo mātes mīlestību, gan parādīt neprasmi “sameklēt” savu nu jau pazudušo dēlu.
Pirms skatīšanās vēlams izlasīt Blaumaņa lugu, apjaust tajā ietverto traģismu un pieņemt izrādes piedāvātos mūsdienu versijas spēles noteikumus.
Izrāde, kā visi jauniestudējumi, vēl ir tapšanas stadijā. Emocionāli spilgts ir pirmā cēliena noslēgums. Nedaudz patukšas šķiet pašas beigas. Trūkst fināla katarses, viss notiek tik vienkārši. Kaut gan – vai nāvei jābūt skaistai un spilgtai? Roplainis nospiež pistoles gaili, lode ieskrien Krista krūtīs, un melnais gailis, Ažas piesauktā ļaunā dvēsele, ir laukā, prom.
