Izrādās, ka trūka Latvijas; baušķeniece pēc Īrijā pavadītiem 20 gadiem atgriežas dzimtenē

Par dzīvi svešumā: «Kaut arī dzīvošana tur ir caurmērā vieglāka, tu tāpat īsti nebūsi savējais, lai kā tu integrētos, – tavus svētkus un kultūru, visticamāk, tā arī nesapratīs»

Baušķeniecei Sanitai Vilsonei 20 gados Īrijā izdevās atrast tīkamu darbu, savīt ģimenes ligzdu, iekārtot savu pirmo īsto mājokli. Tomēr pēdējo gadu notikumi un iespējas gluži kā puzles gabaliņi izveidoja pavisam citu bildi ar Latviju fonā.

Aizlaidās no sēņu lasīšanas
Ar Sanitu tiekamies viņas jaunajā darbavietā – Bauskas pils muzejā. Nupat izturēts konkurss, un viņa sākusi klientu apkalpošanas speciālistes darbu. Sanitai ir interesants stāsts par Bauskas pili – 2004. gadā viņa te pirms došanās uz Īriju bija operas «Hamlets» izrādē. Tagad tikšot atzīmēti 20 gadi kopš šī notikuma, un Sanita jau atkal ir atgriezusies Bauskas pilī.
Bet tolaik divdesmitgadniece Sanita mācījās par fotogrāfi. Viņa zināja, ka, tiklīdz būs iespēja, dosies uz ārzemēm; bija tikai jāizdomā, kurp. Nejauši viņas rokās nonāca laikraksts «Lauku Avīze», kur bija stāsts par darba algām citās valstīs, un Īrija pozitīvā ziņā bija šī saraksta galvgalī.
Sanita sameklēja aģentūru, kas piedāvāja toreiz tik ierasto sēņu lasīšanas darbu šajā valstī. 2004. gada maijā robežas tika atvērtas, un oktobrī Sanita jau bija Īrijā.
Līgumā bija rakstīts, ka nedēļā ir iespēja nopelnīt līdz pat 500 eiro. Jaunības naivumā Sanita jau bija izrēķinājusi, kā sakrās naudu un nopirks Latvijā dzīvokli. Tomēr realitāte stipri atšķīrās no izsapņotā. Sēņu lasīšana bija smags un ļoti nepatīkams darbs, kad diena sākas jau ap pulksten četriem no rīta, bet nereti noslēdzas tikai ap pusnakti. Sēnes augušas «kā trakas» – noej līniju vienā virzienā, bet atpakaļceļā jau atkal jauna sēņu paaudze. Maksāja nevis par nostrādātajām stundām, bet gan salasīto. Šajā darbā Sanita noturējās mēnesi un, kā pati smej, aizlaidās.

Domas par atgriešanos
Pēc neveiksmīgā sākuma Sanitai paveicās ar Latvijas paziņu palīdzību atrast darbu veikalā uz Ziemassvētku laiku. Pēc tam jau mazpamazām sekmējās strādāt arvien labākās un labākās darbavietās. Sanita izmantoja iespēju un pabeidza arī divu gadu programmu tūrisma koledžā. Viņa ļoti vēlējās strādāt šajā jomā. Un iespēja radās – stjuarte uz pieczvaigžņu kruīza kuģa. Tas šķita īsts sapņu darbs. Turklāt darba režīms tur bija paredzēts tāds, ka mēnešus nostrādā un pēc tam prāvs laiks ir brīvs – tātad tikpat labi var dzīvot arī kur citur, ne tikai Īrijā.
Tas pamudināja Sanitu pirmo reizi organizēt atgriešanos Latvijā. Puse iedzīves jau atceļoja uz dzimteni. Ar mēnesi jaunajā darbā, kur disciplīna bijusi kā armijā, bija pietiekami, lai Sanita saprastu, ka tas viņai galīgi neder. Bija jāatgriežas Īrijā, kur tolaik pat nebija vairs, kur dzīvot. Vēl pirms «kuģa epopejas» Sanita bija sūtījusi pieteikumu darbam starptautiskajā elektroniskās tirdzniecības uzņēmumā «PayPal». Viņa to dabūja un, kā pati saka, visu sāka no jauna, turklāt jaunajam sākumam bija ļoti veiksmīgs turpinājums. Sanita bija ieguvusi lielisku darbu un kolektīvu. Viņa satika nākamo vīru Jāni. Pēc tam piedzima abas meitiņas. Jaunā ģimene nopirka māju un līdz pat pandēmijai aizrautīgi to remontēja un iekārtoja. Šķita, ka nu var tiešām dzīvot laimīgi. Tomēr, tāpat kā daudziem, kovidlaiks arī Sanitas dzīvē viesa pārmaiņas. Darbs bija jāveic no mājām. Starptautiskās politiskās situācijas dēļ mainījās arī darba specifika un komanda. Līdz tam kopā bija jāstrādā ar citu bijušā padomju bloka valstu kolēģiem, ar kuriem bija daudz kopīga un izjūta, ka esi starp savējiem. Kad tas mainījās, arī darbs vairs nešķita tik saistošs.
Nepatīkamus pārsteigumus sagādāja arī vecākās meitas skološana – izrādījās, ka skola liedz bērnam apgūt jaunas zināšanas, ļauj tikai atkārtot esošās; mājmācībā bija jāpalīdz meitai apgūt īru valodu, taču Sanitai tā bija pilnīgi sveša un nesaprotama. Tāpat Īrijā ļoti pietrūcis ārpusstundu aktivitāšu un pulciņu bērniem. «Sēdēšana» mājās, maskas un citi tā laika ierobežojumi arvien vairāk sāka kaitināt.
Varbūt tāpēc, ka nu jau Īrija šķita kā mājas, Sanita arvien biežāk pamanīja, ka vietējie iedzīvotāji ir visai netīrīgi. Viņa organizēja talkas, lai uzkoptu apkārtni. Un tad pienāca liktenīgie Jāņi. Tā bija darbadiena. Sanitas ģimene un draugi dārzā svinēja svētkus, bet kaimiņi, kuriem šādi svētki sveši, izsauca policiju. Tas Sanitu pamatīgi sarūgtināja, jo viņa tik daudz spēku bija veltījusi apkārtnes uzkopšanai, bet kaimiņi šādi izrīkojās. Tas raisījis pārdomas – lai cik laba tu darītu, tu tāpat īsti nebūsi savējais, lai kā tu integrētos – tavus svētkus un kultūru, visticamāk, tā arī nesapratīs. «Tad es vīram teicu, ka laikam gribu uz Latviju. Viņš atbildēja – es jau sen gribu,» atceras Sanita. Tā dzima domas par atgriešanos, pamazām un palēnām.

Zīme, ka jāpaliek Latvijā pavisam
Kad pandēmija tikai sākās, Sanita pa vasaru sūtīja bērnus viesoties pie brāļa Codē, jo, kaut viņa, vīrs un arī aukle ar meitām mājās runāja latviski, atvases atbildēja un arī savā starpā sazinājās tikai angliski. Vienu vasaru Sanita bija sarunājusi savu bijušo skolotāju, lai palīdz meitām apgūt latviešu valodu. Pateicoties lieliskajai pedagoģei, vecākā meita vienas vasaras laikā iemācījās gan runāt, gan rakstīt latviski. Pienāca skolas laiks, un sākotnēji Sanita bija izlēmusi vecāko meitu vismaz vēl pirmajā klasē izglītot Īrijā, taču skolotāja brīdināja, ka tad lielais ieguldītais darbs latviešu valodas apguvē varētu arī aiziet nebūtībā. Tādējādi, kaut nebija plānots tik ātri sākt dzīvi Latvijā, tika pieņemts lēmums, ka bērni paliks šeit, lai skolas gaitas uzsāktu latviešu skolā.
Tikmēr vecāki vēl meklēja mājokli Bauskā un braukāja turpu šurpu no Īrijas uz Latviju. Sanitas vīrs Jānis joprojām strādā Īrijā un pa pāris nedēļām dzīvo un atpūšas Bauskā. Savukārt Sanita pērn septembrī bija atlidojusi pie bērniem un neveik-smīgi satraumējusi muguru. Vajadzēja to pat operēt un pēc tam dziedēt. Nevarēja ilgstoši sēdēt un līdz ar to arī lidot un atgriezties darbā Īrijā. Sanita to uztvēra kā zīmi, ka nu ir pienācis brīdis arī viņai palikt Latvijā pavisam.

No jauna jāiedzīvojas
Atgriežoties Bauskā, Sanita domājusi, ko varētu šeit darīt, kur strādāt. Braukāt uz Rīgu ikdienā viņa noteikti negribēja. Bet ko citu? Kā atbilde uz šo jautājumu bija Bauskas pils izsludinātā amata vakance. Kad pie prasībām varēja vilkt vienu atbilstības ķeksīti aiz otra, bija skaidrs – jāmēģina. Sanitai turklāt paveicās pirms darba intervijas vairāk iepazīt arī pils vēsturi un apskatīt pašu pili, kurā nebija bijusi kopš došanās uz Īriju. Šajā amatā Sanitai noder daudz no tā, ko izdevās apgūt Īrijā: valodas, izglītība tūrisma jomā, piere-
dze klientu apkalpošanā. Viņas pienākumos ir organizēt tūristu grupas, gidu un citu pils darbinieku darbu, klientu apkalpošana. Kolektīvā viņa jūtas pieņemta, un pašlaik visi pilī tekalējot kā skudriņas, gatavojoties jaunajai tūrisma sezonai.
Bērni par dzīvi Latvijā nebēdājot. No Īrijas atmiņās palikusi vien saldējumu mašīna. Bauskā tagad ir jauni draugi, nu jau abas meitas ir skolnieces. Vienīgais, par ko sanāk bažīties Sanitai, – meitenes joprojām savā starpā runā angliski, tāpēc arī skolā valodas prasmes arvien jācenšas uzlabot. Pati Sanita tikai tagad līdz ar jauno darbu jūt, ka sāk tā pa īstam atgriezties Latvijas vidē. Ikdiena ir spraiga, jo, kamēr vīrs strādā Īrijā, visi mājas darbi jāpaveic vienai.

Īrijas plusi un mīnusi
Kopumā divdesmit Īrijā pavadītos gadus Sanita vērtē pozitīvi. Īpaši šāda pieredze ir noderīga jaunībā, kad esi vēl pats par sevi. Tāpat Īrijā izdevies gan nokārtot autovadītāja tiesības, gan neklātienē iegūt augstāko izglītību, jo to atbalstījusi darba- vieta. Īrijā nopelnītais ļāvis šeit nopirkt īpašumu bez kredītsaistībām. Apgūtas valodas – angļu un arī krievu, jo darbs «PayPal» vismaz līdz karadarbības uzsākšanai Ukrainā bija saistīts ar Krievijas tirgu.
Sanita atzīst, ka no īru puses diskrimināciju nekad neizjuta, drīzāk viņai pašai visu laiku esot bijusi kaut kāda barjera. Viņa arī stāsta, ka Īrijā vairāk bija jūtams, ka «latvietim latvietis ir labākais ēdiens». Viņa salīdzina ar poļiem, kuri, atrodot labu darbu, palīdz pie tāda tikt arī saviem tautiešiem. Savukārt ar latviešiem ir pretēji – ja kāds ticis uz zaļa zara, tad klusēs, ka tik cits latvietis neuzzina. Tāpēc pārlieku komunicēt ar tautiešiem Īrijā nav gribējies, nav pieticis brīvā laika arī dažādām latviešu diasporas aktivitātēm. Turklāt Īrijā vismaz pēdējos gados latviskā netrūkst – ir pieejama televīzija latviešu valodā, specializētajos veikalos var nopirkt visas iespējamās Latvijas garšas.

2000.gadu sākumā, protams, situācija bija pilnīgi cita: tad uz Īriju vesta pat majonēze, stundas pavadītas interneta kafejnīcās, lai pakomunicētu tolaik populārajā sociālajā tīklā «Draugiem». Arī pati Īrija sākumā šķitusi kā pilnīgi cita civilizācija, salīdzinot ar Latviju. Sanitai cilvēki Īrijā šķiet brīvāki. Uz ielas jebkurš var sākt sarunu par laikapstākļiem vai ko citu, visi ir smaidīgi. Nevienam tas neliekas jocīgi. Tajā pašā laikā viņa uzskata, ka īri varbūt ir pārāk izlutināti ar dažādiem sociālajiem pabalstiem, jo sociālā atbalsta sistēma tur tiešām esot dāsna. Vari gadu desmitiem nekā nedarīt, saņemt pabalstus un vēl jaunu dzīvokli piedevā. Tas ne reizi vien raisījis pārdomas, kāpēc tad vispār strādāt, ņemt kredītu un cīnīties.
Arī dzīvošana Īrijā caurmērā ir vieglāka, jo nopelnītais ļāva ne tikai nopirkt ikdienas lietas, bet arī regulāri ceļot. Daudzas preces, piemēram, bērnu šajā valstī ir ievērojami lētākas, jo tās netiek apliktas ar pievienotās vērtības nodokli.
Neskatoties uz Īrijas labumiem, domu par atgriešanos šajā valstī Sanitai nav. Viņa smej, ka vairs nav tas vecums. Vēl tikai vīrs esot pavisam jādabū atpakaļ uz Latviju, taču pagaidām to ekonomisku apsvērumu dēļ izdarīt nevar.
Ne tik pozitīvas atmiņas Sanitai ir par Īrijas mūžīgo drēgnumu. Kaut kopumā tur klimats maigāks, tomēr saules vēl mazāk nekā pie mums. Un arī ziemu vispār nebija. Kad Īrijā ir daži grādi mīnusos, ir katastrofa, jo ziemas riepu nav, mājokļos viss aizsalst. Tāpat Sanitai šķiet, ka medicīniskā palīdzība Latvijā ir pieejamāka nekā Īrijā. Vismaz viņas personiskā pieredze ir tāda, ka te process ir pietiekami ātrs, bet Īrijā – mokoši garš.

Viss kā pēc scenārija
Pārdomājot Īrijā nodzīvoto laiku, Sanita secina, ka pēc pirmā mēģinājuma atgriezties Latvijā 2012. gadā dzīve ļoti nostabilizējās un visu laiku bija kā mazi mērķi, uz ko tiekties: bērni, māja, kāzas, mājokļa iekārtošana.
«Tajā brīdī, kad šķita, ka viss jau tā kā izdarīts un sasniegts un teorētiski vari dzīvot laimīgi, – tomēr bija izjūta, ka kaut kā trūkst. Izrādās, ka laikam trūka Latvijas,» prāto Sanita. Un viņa turpina: «Vispār man šķiet, ka Visumā viss ir rakstīts. Pilī šo vakanci izveidoja tikai tagad, iepriekš tāda amata te nebija. Kā smejos, tas sagaidīja mani. Kad meklējām īpašumu Latvijā, burtiski paspējām pēdējā brīdī pirms cenu palielināšanās. Arī Īrijā ar mājas pirkumu tā teikt, ielēcām pēdējā vagonā. Tagad noteikti māju vairs nenopirktu. Viss notiek kā pēc scenārija.» ◆