Deviņdesmito gadu sākumā daudzās iestādēs iecienīta izklaide bija karnevāli. Ne jau ar iepriekš rakstītiem scenārijiem, bet tādi, kuros varēja brīvi improvizēt.
Deviņdesmito gadu sākumā daudzās iestādēs iecienīta izklaide bija karnevāli. Ne jau ar iepriekš rakstītiem scenārijiem, bet tādi, kuros varēja brīvi improvizēt.
Pirmā seriāla ietekme
Mana paziņa atcerējās Starptautiskās sieviešu dienas masku balli kādā Bauskas iestādē:
– Piedalīties maskarādē mani uzaicināja bijušie kolēģi. Viņu iestādes direktors noīrēja pirti, bet karnevāla tēmas izvēli atstāja darbinieku ziņā. Viņš tikai noteica, ka maskarādē būtu vēlams izspēlēt kādu aktuālu notikumu.
Tieši tolaik televīzijas kanālos demonstrēja vienu no pirmajiem seriāliem “Verdzene Izaura”. Atrast pretendentus daiļās verdzenes, viņas pielūdzēja, negantā plantatora un vēl dažu efektīgu personāžu lomām nenācās grūti. Pirms 15 gadiem transvestīti vēl nebija modē, tāpēc mums likās gana smieklīgi, ka vīriešu tēlos iejutīsies dāmas, bet verdzeni Izauru spēlēs kolēģis. Viņa parametri gan īsti neatbilda piemīlīgas meičas veidolam, bet kas par to!
Efektīgs vizuālais tēls
Es lielā aizrautībā pieteicos atveidot plantāciju īpašnieku. Steidzami vajadzēja dabūt melnu kungu uzvalku, platmali, spieķi, pātagu un cigāru. Biju ievērojusi, ka manam priekšniekam ir vairāki melni uzvalki. Metu kaunu pie malas, vērsos pie viņa ar negaidītu lūgumu. Tā kā šefs bija saviesīgu vakaru cienītājs, reakcija izrādījās labvēlīga: “Es tev aizdošu savu kāzu uzvalku. Tā man ir dārga relikvija.”
Norunātajā vakarā priekšnieks atnesa prasīto uz darbu, es veikli ietērpos kāzu štātē, kas bija vismaz piecus izmērus par lielu. Neraugoties uz to, žakete izskatījās pat ļoti labi. Apsēju bikses ar auklu, uzliku galvā katliņu, paņēmu pletni, spieķi un puskrēslā pa Rīgas ielu devos uz balles dalībnieku norunāto tikšanās vietu. Neviens vēl nebija ieradies. Nostājos pie nama stūra, paņēmu spogulīti un ar melnu zīmuli mēģināju uzzīmēt ūsas. Piepeši aizmugurē izdzirdu divas sievietes sačukstamies: “Ko tas aizdomīgais tips te dara? Laikam grasās čurāt.” Sapratu, ka mans vizuālais tēls ir ļoti pārliecinošs.
Glābiņš – ķīmiskā tīrītava
Drīz vien braucām uz ballīti, kur lielā jautrībā izspēlējām verdzenes Izauras mīlas stāstu. Es visu laiku baidījos nosmērēt vai saburzīt priekšnieka kāzu uzvalku, tāpēc atteicos pat no iešanas pirtī. Stāvēju baseina malā, kur daži jau plunčājās. Tad uzkāpu uz metāla kāpnītēm un, vicinādama pletni, sāku runāt plantatora monologus. Kāds peldētājs parāva mani aiz rokas, un pēkšņi ieslīdēju ūdenī. Melnajā uzvalkā, protams…
Nakts pārējā daļa pagāja lielā stresā. Steidzos mājup, ņēmu fēnu un izmisīgi centos izžāvēt kāzu relikviju. Rezultāti bija satriecoši, jo uzvalks arvien vairāk atgādināja saņurcītu lupatu. Visu nakti nevarēju aizmigt, baidījos nokavēt ķīmiskās tīrītavas atvēršanu. Iepriekš taču bija norunāts, ka priekšniekam atdošu izīrēto apģērbu jau nākamajā dienā.
Trīcošām rokām pasūtījumu pieņēmējai sniedzu uzvalku un biju gatava maksāt jebkādu summu, lai tikai kāzu tērps atkal izskatītos pēc rūpīgi glabātas relikvijas. Kad pēc trim stundām nevainojami iztīrīto un izgludināto uzvalku saņēmu atpakaļ, jutos neizsakāmi laimīga. Mans priekšnieks pat nenojauta, cik apdraudēts iepriekšējā vakarā bija viņa garderobes dārgums.
