Latvijas Piļu un muižu asociācija: Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde nav ieinteresēta iesaistīt sabiedrību mantojuma attīstībā

Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde nav ieinteresēta iesaistīt sabiedrību kultūras mantojuma attīstībā, šādu viedokli aģentūrai LETA pauda Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs.

Viņš informēja, ka Latvijā piecu vadošo kultūras mantojuma nozares organizāciju nosūtītā vēstule Kultūras ministrijai (KM) ar aicinājumu veidot Nacionālā kultūras mantojuma konsultatīvo padomi, lai vēl vairāk iesaistītu sabiedrību mantojuma attīstībā.

Grinbergs skaidro, ka KM atsaucās, bet aicinājums iestrēga pie Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldes. “Acīmredzot tas aktualizējis vien veco patiesību, ka valsts tiešās pārvaldes iestādes redz apgrūtinājumu un nav gatavas strādāt kopā ar sabiedrību un tās interesēs. Jā, lēmumu pieņemšanas procesi var būt laikietilpīgāki, bet tas nevar būt arguments, lai tiktu mazināta sabiedrības iesaiste tās kopējā mantojuma saglabāšanā un kopšanā,” uzsver Grinbergs.

Viņš norāda, ka laiki mainās, un līdz ar laiku mainās arī cilvēki, taču mantojumu, kuru saņem, cilvēki neizvēlas. Daudzi vēlās kļūt par kāda vērtīga īpašuma mantinieku, bet bieži vien tam ir īstermiņa intereses, un to patiesais mērķis ir gūt sev ātru materiālo labumu – mantotajā mežā steigšus izcirst vectēva stādītos kokus, no vecāsmātes dāvāto sudraba servīzi un Bībeli pārdot izsolē, bet lauku īpašumu iemainīt pret jaunu automašīnu.

“Mēs, kā sabiedrība, esam bagāti mantinieki, un redzamākais mūsu materiālais mantojums ir arhitektūras pieminekļi, no kuriem lielāko daļu veido vēsturisko piļu un muižu apbūves,” uzsver Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents. Šodien var novērtēt, cik godprātīgi mantinieki bijušas iepriekšējās paaudzes, kas pārmantoto bieži vien nākamajām paaudzēm ir atstājušas izpostītu, izzagtu un sagrautu, bet arī atsevišķos un ļoti īpašos gadījumos – cieši sargātu un lieliski atjaunotu.

Cilvēki ir mantojuši lielas arhitektūras būves, kas vēsturiski veidotas modes ietekmē galma vajadzībām ar daudz plašām telpām, kuras mūsdienās ir sarežģīti uzturēt, bet vēl lielāks izaicinājums ir atrast tām piemērotu pielietojumu. Lielās ēkas grūti pielāgot mūslaiku ģimenes mājas vai mājīgas viesnīcas vajadzībām. Līdz šim ērtākais izmantošanas veids ir bijis ēkas izmantot kā izglītības vai medicīnas iestādes, bet līdz ar laiku arī šis izmantošanas veids iet mazumā.

Pašlaik tiek diskutēts par divām mantotām lielizmēra neērtās arhitektūras būvēm – Stūra māju un Mežotnes pili. Abas ir unikālas ar savu kultūrvēsturisko vērtību, bet vienlaikus to uzturēšana ir dārga. Pielietojumu abām tukšajām ēkām redz daudzi, bet rast iespēju tās uzturēt var tikai retais. Mežotnē, vietējie iedzīvotāji pašlaik aktīvi iestājas par pils saglabāšanu sabiedrības īpašumā, bet kā tas izdosies būs atkarīgs tikai no valsts līmeņa lēmumiem un pārvaldības principiem, norāda Grinbergs.

Viņš norāda, ka nevajadzētu būt tā, ka “Valsts nekustamie īpašumi” vai kāda no ministrijām var tā vienkārši un vieglprātīgi lemt par kopīgā mantojuma likteni – pārdot, nojaukt vai atstāt. Šis viss liek secināt, ka demokrātija ir attālinājusies no kultūras mantojuma jomas, ir atrauta no sabiedrības interesēm un ir atkarīga no valsts tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju drosmes, vēlmes un sapratnes. Ir arī aplami teikt, ka sabiedrība no tā ir norobežojusies un šajos procesos nevēlas iesaistīties. Gluži pretēji – sabiedrība ir gatava aktīvi līdzdarboties, taču paliek valsts pārvaldes iestāžu nesadzirdēta, uzskata Latvijas Piļu un muižu asociācija prezidents.