Diemžēl šogad gadumijā nevienu brīdi neizdevās saglabāt šim laikam pierasto ilūziju, ka nākamais gads būs labāks par iepriekšējo.
Diemžēl šogad gadumijā nevienu brīdi neizdevās saglabāt šim laikam pierasto ilūziju, ka nākamais gads būs labāks par iepriekšējo. Pagājušā gada lielākās nelaimes (traģiskās autoavārijas un cunami sekas) “pārgāja” uz jauno gadu. Vai tā būtu pasaules gala tuvošanās? Nepārtraukta nelaimju rinda gan globālā, gan vietējā mērogā. Vai tā nav kāda īpaši ciniska likteņa spēle, kad okeāna viļņi aizskalo tūkstošiem dažādu tautību cilvēku dzīvību? Varbūt tas ir dabas sods par tās likumu neievērošanu un augstprātīgu attieksmi.
Cilvēce ar visiem saviem izgudrojumiem kārtējo reizi izrādījās nevarīga kā bērns dabas priekšā. Īpaši izceļas ziņas par dzīvnieku reakciju stihijas laikā. Kāda applūdināta rezervāta teritorijā nav cietis neviens dzīvnieks. Tie bija jau iepriekš devušies prom no bīstamās vietas. Ziloņiem, kas vizinājuši tūristus, novērota neparasta uzvedība. Tie atteikušies doties okeāna virzienā un aizveduši cilvēkus uz vietu, kuru ūdens nesasniedza.
Aizkustināja vēl kāds stāsts. Uz kādas salas nošķirti dzīvojoša cilts izglābās, kaut arī viņu dzīvesvieta tika pilnībā applūdināta. Dažas stundas pirms ūdens atnākšanas ļaudis bija aizgājuši kalnos. Izrādās – viņus “brīdinājuši” dzīvnieki. Sākuši kaukt ciema suņi, pēc tam cilvēki pamanījuši zivju neparastu pārvietošanos okeānā. Tad viņu dievi tos uzrunājuši, liekot doties kalnos.
Pasaules gudrie un civilizētie prāti mēģina izspriest, kā izveidot īpašu brīdinājuma sistēmu. Taču visprecīzākā un pilnīgi bezmaksas brīdinājuma sistēma atrodas cilvēkiem blakus jau gadu tūkstošiem. Tā ir daba.
MARINA
