Diskusijā par novadu atšķirībām un zemgaliešu identitāti Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā 18. janvārī piedalījās daudz interesentu.
Diskusijā par novadu atšķirībām un zemgaliešu identitāti Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā 18. janvārī piedalījās daudz interesentu.
No Svitenes un Ceraukstes pagasta bija atbraukuši skolēni, kultūras, izglītības un pašvaldību darbinieki, zālē atradās arī daudz baušķenieku.
Dialekti līdzīgi garšvielām
Profesore Janīna Kursīte “Bauskas Dzīvei” stāstīja, ka ideja par raidījumu ciklu “Valodo novados” radusies spontāni: “Nav pareizas un nepareizas valodas. Arvien biežāk stereotipu izmantošana valodu noplicina. Tā gan ir pareiza, bet ne dzīva. Nereti cilvēki kautrējas runāt izloksnēs un dialektos. Tā, piemēram, rīdzinieki aizbrauc uz Latgali un mēģina sarunāties savā bērnības dialektā, taču vietējie nez kādēļ atbild literāri pareizā valodā.
Sākot šo projektu, vispirms braucām ekspedīcijās uz Latgali, Kurzemi. Taču nedrīkst ignorēt arī zemgaliešu un vidzemnieku izloksnes, kas ir veidojušas latviešu literārās valodas pamatu. Lūk, tas ir iemesls, kādēļ cikla jauno pārraidi filmējam Bauskas rajonā.
Mums bija liels gandarījums, ka jaunpiebaldzēni pēc televīzijas raidījuma sāka vietējo dialektu izpētes projektu. Sabiedrība ir aktivizējusies, un tas ir labvēlīgs simptoms. Mēs pagaidām orientējamies uz runāto valodu, bet noteikti vajadzētu sākt pētīt arī rakstīto. Patiešām būtu interesanti iedziļināties, kas mūsdienās notiek ar laikrakstu valodu, cik dziļi to ir ietekmējuši stereotipi, vai tiekšanās pēc pareizības vienmēr attaisnojas.”
Ļurba, memme un zirāņi
Televīzijas diskusijas “Zemgaliskais valodā un cilvēkos” vadītājam Sandim Laimem šķitis, ka zemgaliešu runā ir vismazāk īpatnību. Tiekoties ar Bauskas rajona iedzīvotājiem, viņš pirmo reizi izdzirdējis vārdu “ļurba”: “Domāju, ka vietējā izloksnē tā sauc dzērāju, bet izrādījās, ka ļurba ir vēdzele! Vēl atklāju, ka Bauskas apkaimē mammu ir pieņemts saukt par memmi.”
Dzejnieks Vitauts Ļūdēns ir ievērojis, ka vecākā zemgaliešu paaudze nereti iesprauž vārdos liekus patskaņus. Viņš atceras savu tanti, kura bieži lietojusi teicienu “E če nu, Pēču, kādi skaisti bērni, bet tu negribēji mani precēt!”. Zirņus viņa vienmēr dēvējusi par zirāņiem un izmantojusi daudz citu īpatnēju vārdu.
Vērojumos par valodas savdabību savā dzimtenē dalījās arī somu žurnālists Juka Rislaki, publicistes un tulkotājas Annas Žīgures dzīvesbiedrs: “Dialekti un izloksnes Somijā joprojām ir dzīvi. Tos izmanto ne vien rakstnieki, bet arī vairāki televīzijas un preses žurnālisti, kuri runā un raksta savas bērnības dialektā. Nesen Somijā tika izdotas vairākas komiksu grāmatas dažādu reģionu dialektos. Tās ir ļoti pieprasītas. Es, protams, nevaru būt Zemgales eksperts, lai gan esmu uzrakstījis grāmatu par slaveno novadnieku ģenerāli Krišjāni Berķi. Darba procesā varbūt man izdevās dziļāk iepazīt zemgaliešu raksturu.”
Klusas ilgas pēc dzimtās vietas
Zemgalē ir spēcīgs vidzemnieku un kurzemnieku “uzslāņojums”, secina Janīna Kursīte. Par to liecināja arī klātesošo aptauja. Vietējo iedzīvotāju skaita samazināšanās ir saistīta ar Otrā pasaules kara notikumiem un masveida deportācijām. Tādēļ šķita interesanti noskaidrot, kā ienācēji ir iejutušies mentāli atšķirīgajā vidē.
Latgalē dzimusī sviteniece Genovefa Lapsa atzina: “Zemgalē dzīvoju jau 42 gadus. Man patīk šī novada cilvēku nopietnība un nosvērtība. Vairs netraucē arī viņu noslēgtība. Taču māju sajūta man joprojām ir saistīta ar Latgali. Reizēm pārņem tik neizsakāmas ilgas, ka gribas no rīta iedarbināt mašīnu un doties uz bērnības zemi bez jebkāda racionāla iemesla.”
Pārdomas par novadu īpatnībām un piederības izjūtas nostiprināšanos atklāja Griķu pamatskolas direktore Guna Gausiņa: “Pusaudzes vecumā sāku mācīties Kurzemē, vēlāk apprecējos ar kuldīdznieku. Novads mani pilnīgi apbūra. Ar milzīgu baudu vēroju skaisto dabu, priecājos par kurzemnieku raksturu. Es ātri iejutos un pieņēmu nepazīstamo vidi. Manā dzīvē tas bija īpašs laikposms. Dzimtās vietas piederības izjūta mani pārņēma vēlāk. Acīmredzot šis process ir saistīts ar personības briedumu. Nu esmu atgriezusies Zemgalē un zinu, ka tā bija jānotiek. Lai saprastu, kur ir īstās mājas, ir vērtīgi kādu laiku padzīvot citur.”
