Uzmanīgi, deputāts! Tā brīdina plašsaziņas līdzekļu uzraugi no 21. janvāra līdz 12. martam.
Uzmanīgi, deputāts! Tā brīdina plašsaziņas līdzekļu uzraugi no 21. janvāra līdz 12. martam. Lai pat starp rindiņām neiezagtos apslēpta reklāma ar kādu labu vārdu. Prātā tie laiki, kad nedrīkstēja pieminēt represētos “tautas ienaidniekus”. Tikai tas maratons ilga pusgadsimtu. Tātad – deputāta kandidāts gandrīz divus mēnešus nav tavs draugs.
Nekāds draugs Latvijai nav Krievijas vēstnieks V. Kaļužnijs. Viņš vēlētos abu valstu attiecības veidot no “baltas lapas”. Parādnieka loģika. Konfliktsituācijā ar laikrakstu “Diena” kaimiņzemes vēstnieks solījies žēloties Valsts prezidentei, cerot, ka V. Vīķe-Freiberga nopērs viņam netīkamus žurnālistus.
Šonedēļ sanāca tāda kā valodošana novados. Gadījās būt Rīgā. Trolejbusā blakus nostājās trīs pēc skata patīkami puiši. Viņi skaļi apsprieda ikdienišķas skolas lietas, ik teikumā iepīdami vismaz trīs “Malkā” publicēt neatļautus vārdus, kas sākas ar burtiem “p”, “b”, “h” krievu valodā un dažādās variācijās. Ja par katru visos sabiedriskos satiksmes līdzekļos konduktori iekasētu tikai biļetes cenu, “gaismas pili” ātri vien uzceltu.
Nākamajā dienā uz tikšanos Bauskā aicināja LTV 1 raidījuma “Valodo novados” veidotāji. Biju nedaudz vīlusies. Cerēju uzzināt vēl nedzirdētus, rakstos izmantojamus Zemgales novada īpatvārdus. Taču runa vairāk bija par šīs apkaimes ļaužu raksturu. Tas jau iepazīts tik pamatīgi, ka pati esmu kļuvusi par zemgalieti.
Šonedēļ žurnālisti no slepenības bija izvilkuši Krievijas piedāvātu deklarāciju, kas būtu parakstāma kopā ar robežlīgumu, ko Valsts prezidente ir atteikusies parakstīt 10. maijā. Žurnālists J. Domburs par deklarāciju teica aptuveni šādi: jābūt trakam, lai kaut ko tādu parakstītu. Arī premjers A. Kalvītis apgalvoja, ka šo deklarāciju “mēs neparakstīsim”. Piedāvāšot savu, kurā būšot tieši vai aptuveni(!) iepīts okupācijas vārds. Zinot, cik pakļāvīgi politiskajiem vējiem ir mūsu valstsvīri un ka viņi pauduši vēlmi parakstīt robežlīgumu (tā saturs pagaidām no sabiedrības tiek slēpts) jebkad, prezidentei V. Vīķei-Freibergai noteikti jābūt Maskavā, lai uzpasētu godātos kungus, vai reizē ar līgumu parakstīšanai nepaķeras vēl kāds Krievijas “iesmērēts” dokuments.
Raimonds Pauls priecājās, ka no pēdējiem Dziesmu svētkiem izmestā dziesma “Manai Dzimtenei” šogad esot “topā” – atnāca piektais gads, vētra nolauza augstākās priedes, arī asinis nebeidz līt Latvijas ceļos…
No 1991. gada janvāra barikāžu dienu atceres norisēm mani emocionāli skāra Gūrija Bulles raksts mūsu avīzītē “Tēti, vai atceries?” – ļoti personisks un ļoti ticams. Tas varētu būt kā aizmetnis barikāžu dalībnieku baušķenieku atmiņu grāmatai, par kuru pirms pāris gadiem sapņoja Gūrijs. Ja tikai varētu kādam turīgam kolekcionāram pārdot granīta gabalu ar Ļeņina vaibstiem, kas nolikts pilsētas mazdārziņos, sākumam pietiktu.
