Šogad aprit 100 gadu, kopš Latviju skāra 20. gadsimta pirmais lielais politiskais notikums – 1905. gada revolūcija.
Šogad aprit 100 gadu, kopš Latviju skāra 20. gadsimta pirmais lielais politiskais notikums – 1905. gada revolūcija.
Bieži tiek uzskatīts, ka šis gadsimts, kurā notika arī daudzi citi svarīgi, izšķiroši un latviešu tautai pat traģiski notikumi, sākās tieši 1905. gadā, kad visa latviešu tauta bija vienota prasībās pēc pārmaiņām. Pēc vairāku vēsturnieku domām, šāda tautas vienotība bija vērojama vēl 1919. gada rudens cīņās pret bermontiešiem un tautiskās atmodas laikā no 1988. līdz 1991. gadam, kad smagā politiskā cīņā atguvām savas valsts neatkarību.
Dažādos laikos atšķirīgi vērtējumi
Kaut arī kopš 1905. gada revolucionārajiem notikumiem ir pagājis ilgs laika posms, toreizējo notikumu izpratne ir pretrunīga. Vēstures pētnieki 1905. gada norisēm ir pievērsušies gan pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, gan padomju varas gados un arī mūsdienās. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā šī tēma bija aktuāla sociāldemokrātu aprindās. Taču visvairāk pētījumu par 1905. gada revolūciju tapa padomju varas periodā, kad atbilstoši tā laika ideoloģiskajām nostādnēm tika uzsvērta tās sociālpolitiskā nozīme tālākajās, 1917. gada norisēs.
Mūsdienās 1905. gada notikumi tiek skatīti saistībā ar revolūcijas nacionālo raksturu. Tiek izvērtēts, cik daudz šajās norisēs bija revolucionārā gara un cik daudz kriminālu nodarījumu. Kā gan lai citādi sauc, piemēram, revolucionāro kaujinieku veikumu, nogalinot muižniekus, izlaupot un nodedzinot muižas? Arī toreiz notikušās banku aplaupīšanas drīzāk atgādina mūsdienās nosodītās teroristisku organizāciju darbības metodes.
Revolūcijas ievads – Pēterburgā un Rīgā
Pēc 1905. gada 9. janvāra “Asiņainās svētdienas” Krievijas galvaspilsētā Pēterburgā norisa ne mazāk asiņaini notikumi Rīgā 13. janvārī, kad Daugavas malā pie Dzelzs tilta karaspēks izklīdināja Rīgas strādnieku demonstrāciju. Bojā gāja apmēram 70 cilvēku. Starp tiem bija arī divi jauni Rīgas strādnieki, kuru dzimtās mājas atradās Bauskas apriņķī. Pie Dzelzs tilta ar šautenes durkli tika nodurts Jānis Jāzeps Žižļēvičs no Šēnbergas (Skaistkalnes) pagasta, bet mugurā tika ievainots un pēc tam 21. janvārī Rīgas pilsētas slimnīcā nomira Vilhelms Rozentāls no Bornsmindes (Īslīces) pagasta.
Pēc šī asiņainā notikuma vairākas protesta akcijas sākās tikai Latvijas lielākajās pilsētās – Liepājā, Ventspilī, Jelgavā –, jo tur bija ievērojams skaits strādnieku un aktīvas Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) nodaļas.
Sociālistu loma laucinieku nemieros
Bauskas apkaimē pirmās sociālistu aktivitātes sākās tikai 1905. gada pavasarī un vasarā. To nevar skaidrot ne ar zemgaliešu kūtrumu un vēso raksturu, ne ar vāji attīstīto rūpniecību un proletariāta trūkumu laukos, kā to klāstīja padomju laikā veiktie pētījumi. Kūtrums izskaidrojams vienīgi ar to, ka tikai 1905. gada pavasarī un vasarā Bauskas pusē arvien vairāk sāka ierasties sociālistu aģitatori no Jelgavas un Rīgas.
Daudzos Bauskas apriņķa pagastos veidojās sociālistu pulciņi, kuru galvenā darbības forma sākumā bija sociālisma ideju atbalstītāju apzināšana un nelegālu sapulču organizēšana. Šajās sapulcēs aģitatori klātesošajiem izskaidroja revolucionārās cīņas būtību, lasīja priekšā nelegāli piegādāto literatūru, izplatīja dažādus uzsaukumus, kā arī runāja par tolaik valdošo kārtību – ka carisma režīms stūrgalvīgi nevēlas ierobežot vai pilnībā atcelt vācu muižniecības privilēģijas, ka turpinās pārkrievošana, kas izpaužas gan skolās, gan valsts un pašvaldību iestādēs, kur lieto vienīgi krievu valodu. Tas radīja nacionālu aizvainojumu arī tajās aprindās, kam nebija nekāda sakara ar “proletārisko izcelšanos”.
Laukstrādnieku streika organizēšana
1905. gada pirmajā pusē ļoti aktīvu darbību sociālisti izvērsa Mežotnes, Svitenes, Iecavas, Zālītes u. c. pagastos. Rundāles pagasta sociālistu pulciņš sevi nodēvēja par Leišmales Sociāldemokrātisko organizāciju. Parasti sociālisti sapulces rīkoja kādās mājās vai vēlāk – vasarā – arī zem klajas debess, nostāk no pagasta centra.
Kā izņēmumu var minēt Svitenes pagasta sociālistu sanāksmes, kas ļoti bieži notika pagasta vecākā mājās “Grābēnos” un pat pagasta valdes namā. Taču vēlāk atklājās, ka tur ir bijušas “lamatas”, jo pagasta vecākais sīki pierakstījis visu sanāksmju dalībniekus un aktīvākos runātājus, bet, kad ieradušās soda ekspedīcijas, šos pierakstus nodevis “pēc adreses”.
Dažas kriminālas epizodes
Kad 1905. gada vasarā LSDSP Jelgavas nodaļa sāka organizēt laukstrādnieku streikus, sapulču intensitāte Bauskas apriņķa pagastos palielinājās. Ļoti aktīvu darbību izvērsa aģitatori un sociālistu darbības koordinatori. Šīs aģitācijas iespaidā vairāki sapulču dalībnieki un sociālistu “karstākie” atbalstītāji bija gatavi arī agresīvākai rīcībai un no runām pāriet pie darbiem. 1905. gada jūlijā, piemēram, svitenieks Žanis Tabaks Bērstelē uzbruka pagasta uradņikam (policijas kārtībniekam) un atņēma tam ieroci, par ko jūlija beigās tika apcietināts.
Nav gan zināms, vai šim gadījumam bija kāds tiešs sakars ar to, ka gandrīz vienlaikus 1905. gada 15. jūlijā Svitenes pagasta iedzīvotājs 19 gadu vecais Harijs Blūmenfelds sašāva un nāvējoši ievainoja kaimiņa, Lielsesavas pagasta vecākā palīgu.
Vairāk krimināls nekā revolucionārs raksturs ir notikumam, kas 1905. gada augustā risinājās Grienvaldes (Zālītes) pagastā. Proti, kādā svētdienā pagastā noticis saviesīgs brīvdabas pasākums. Bijusi jau vēla pievakare, kad no meža iznākuši bruņoti vīri, pārtraukuši sarīkojumu, teikuši uzrunu par revolucionārās cīņas mērķiem un uzdevumiem. Pēc tam apstaigājuši visus pasākuma dalībniekus un no katra “iekasēja revolūcijas nodokli” revolucionāru vajadzībām.
Muižniecība lūdz palīdzību
1905. gada 25. jūlijā LSDSP Jelgavas nodaļa izsludināja laukstrādnieku streiku, kas diezgan plašu atbalsi guva arī Bauskas apriņķī – daudzviet notika publiski mītiņi un sapulces. Streikotāji prasīja darba algas palielināšanu par 20 procentiem, darba dienas saīsināšanu u. tml. Tolaik tas bija bezprecedenta gadījums, jo lauksaimniecībā strādājošo streiki nebija vēl notikuši nedz citur Latvijā, nedz arī Krievijā.
Streikam bija izvēlēts ļoti piemērots laiks, jo tieši tad sākās ziemāju pļauja (25. jūlijs pēc vecā stila kalendāra atbilst 9. augustam mūsdienās). Streika ieilgšana muižās, kas bija specializējušās labības audzēšanā, varēja nest pamatīgus zaudējumus muižniekiem.
Tāpēc jau 28. jūlijā, pēc pirmo ziņojumu par notiekošo apkopošanas, Kurzemes muižniecības maršals Līvens sūtīja telegrammu Krievijas iekšlietu ministram: “Kopš šā mēneša 25. datuma sacelšanās pastiprinās bīstamos apmēros. Dobeles apriņķī, kā arī daudzās citās vietās Bauskas, Tukuma, Jaunjelgavas, Kuldīgas, Ventspils, Grobiņas apriņķos bruņotas bandas aizliedz kalpiem strādāt lauku darbus, vietām šauj, dedzina, uzbrūk muižām un pagastvalžu namiem. Labības novākšana dažās vietās jau apstājusies. Muižnieki masveidā atstāj muižas, un drīzā laikā visa guberņa var izrādīties revolūcijas varā. [..] Ļoti lūdzam tūlītēju palīdzību.”
Lai gan šajā ziņojumā minētie notikumi ir krietni pārspīlēti, tomēr var saprast muižnieku reakciju un nevēlēšanos piekāpties laukstrādnieku prasībām. Lūgto un gaidīto palīdzību (lasi – karaspēka vienības) Kurzemes muižniecība 1905. gada vasarā vēl nesaņēma, jo notiekošā apmēri bija izraisījuši apjukumu arī varas augstākajās aprindās.
Nemiernieku panākumi
Muižniekiem nācās piekāpties. Piemēram, Grienvaldes (Zālītes) muižas nomnieks Bogdanovičs piekāpās streikotāju prasībām uzreiz, bet Lieliecavas muižas īpašnieks grāfs Pālens atteicās pakļauties, un tur laukstrādnieku streiks turpinājās nedēļu.
Nozīmīgu lomu streika organizēšanā un vadīšanā Iecavā ieņēma vietējās pasta un telegrāfa stacijas ierēdņa Pētera Dzirkaļa izveidotā LSDSP grupa. Tā uzturēja sakarus ar Jelgavas nodaļu, kā arī pirms streika bija veikusi lielu izskaidrošanas darbu. Iecavā 1905. gada vasarā notika arī plašas antireliģiskas kampaņas, kuru vadītājs bija Iecavas mācītājmuižas Jaunzemju māju rentnieks Jānis Dišlers.
Iecerētā mācītāja “maisā bāšana”
Streikam īpaši gatavojušies bija arī Mežotnē, kur, piemēram, pēc sociālistu aģitatora un darbības koordinatora Viļa Roņa ierosmes vietējā draudzes mācītāja kalpones Anna Šurpe un Emīlija Vīksne bija izgatavojušas sarkano karogu ar uzrakstu “Nost ar patvaldību!” un izmantoja to gan mītiņa laikā pie Mežotnes baznīcas, gan pēc tam gājiena laikā no baznīcas līdz tagadējai Pilsrundālei. Šis karogs glabājas pilsētas novadpētniecības un mākslas muzejā.
Mežotnieces L. Gobinieces atmiņās ir minēta vēl kāda mežotnieku iecere, kuru tiem tomēr neizdevās realizēt. Proti, jūlija beigās vai augusta sākumā, kā raksta atmiņu autore, “bija nolemta Mežotnes–Bērsteles draudzes mācītāja Valtera Bīlenšteina maisā bāšana”. Bija paredzēts, ka dievkalpojuma laikā, kad mācītājs sāks aizlūgumu par ķeizarisko namu, viņu noraus no kanceles un uzbāzīs galvā maisu. Ieceri neizdevās īstenot, jo kāds no idejas autoriem pirms laika bija izlielījies mācītāja kučierim, ka “rīt mēs tavu kungu bāzīsim maisā”. Kučieris par to paziņojis mācītājam, bet tas savukārt – baznīcas priekšniekam firstam Anatolam Līvenam.
Dievkalpojuma rītā (svētdienā) Līvens ieradies Mežotnes baznīcā kopā ar vairākiem apkārtnes baroniem, kas visi bijuši bruņoti. Redzot šādu notikuma pavērsienu, ieceres īstenotājiem saplakusi dūša.
Sajūsma un avantūrisms
To dienu romantisko noskaņu vislabāk raksturojusi toreizējā Bārbeles pagastskolas skolniece Lūcija Mačiņa. Viņa savās atmiņās rakstījusi, ka viņu un daudzus pagasta iedzīvotājus sajūsminājuši publiskie mītiņi un sapulces ar revolucionāro dziesmu dziedāšanu, kā arī revolucionārie uzsaukumi un aicinājumi: “Tie bija tik patiesi un taisnīgi, jo arī mūsu ģimene zināja, ko nozīmē trūkums. Kaut arī tēvs un māte smagi strādāja, vecākiem vienmēr trūka naudas. Atceros mātes bieži teiktos vārdus – cik žēl, ka dzīve paiet tik vienmuļi. Tāpēc tolaik šķita, ka beidzot ir pienākuši pārmaiņu laiki.”
Notiekošo bieži vien izmantoja arī dažādi avantūristi. Par tādiem daļēji var uzskatīt arī jau minētos sociālistu aģitatorus, kas bieži vien notikumos nemaz nepiedalījās, jo viņu uzdevums bija ar dažādām metodēm tikai sakūdīt cilvēkus. Rundāles pagastā, piemēram, galvenais laukstrādnieku aģitators un kūdītājs bija kāds Nagla-Naglens. Vietējās sociālistu nodaļas rīkotā streika laikā viņš streikotājiem solīja dot zemi un par to, kā minēts tā laika atmiņās, Īslīces tilta sargs Silke viņam bučojis elkoni un saucis par īsto lielkungu. Kad Silke prasījis iemērīt zemi, Nagla-Naglens atbildējis, lai pats ņemot kārti un atmērot sev zemi, cik vajag, abās lielceļa pusēs. Kā atminas vēl vairāki rundālieši, tieši Nagla-Naglens bijis tas, kurš, apstaigādams lauku mājas, musinājis cilvēkus.
Baznīcu demonstrācijas
Pirmie streikotāju panākumi un revolucionārā romantika iedvesmoja revolucionārus arī uz citām darbībām. Pirmajiem aktīvistiem pievienojās arī sākumā skeptiskāk noskaņotie, jo redzēja, ka kopīgā cīņā var gūt panākumus un, kas pats galvenais, neseko represijas un sodīšanas akcijas (soda ekspedīcijas Latvijā sāka ierasties tikai 1905. gada nogalē).
Līdzās laukstrādnieku streikam 1905. gada vasarā Bauskas apriņķi pāršalca tā sauktās baznīcu demonstrācijas. To būtība bija apstāklī, ka svētdienās uz dievkalpojumiem baznīcās tradicionāli pulcējās liels skaits apkārtnes ļaužu un tā bija īstā auditorija, kur sociālistiem veikt aģitāciju.
Parasti dievkalpojuma laikā baznīcā tika izkaisītas revolucionāra satura proklamācijas, ar starpsaucieniem tika traucēts dievkalpojums un baznīcas dziesmu vietā dziedātas revolucionāru dziesmas. Visbiežāk tās bija garīgo dziesmu melodijas ar dumpīgiem tekstiem, kas bija sacerēti jau iepriekš. Gadījumos, kad mācītājs neļāvās šādām zaimošanām, viņš tika padzīts no kanceles vai baznīcas un viņa vietā “pie runāšanas ķērās” kāds no aģitatoriem.
Šādas akcijas tolaik pārsvarā veica jaunieši vai gados jauni cilvēki, jo vecākajai paaudzei, kaut arī tā savā mūžā bija cietusi daudzas pārestības, nebija pieņemama baznīcas svētumu zaimošana. Savukārt jauniešiem un gados jauniem cilvēkiem šādas izdarības likās gana romantisks piedzīvojums – viņiem šķita pievilcīga LSDSP biedru drosme publiski uzstāties pret pastāvošo kārtību. Pēc šādas “uzvaras” vietējā baznīcā parasti notika revolucionāru gājiens uz tuvējo muižu vai pagasta namu, kur turpinājās dziedāšana un dažādu saukļu izkliegšana.
Pirmie publiskie revolūcijas pasākumi, kuros, kā jaušams, bija daudz romantikas, Bauskas apriņķī pierima augustā. Jau rudenī, kad visā Krievijā un arī Latvijā bija izveidojusies cita politiskā situācija, tie atsākās.
