Laikraksta interneta mājaslapā aktīvu diskusiju izraisījusi publikācija «Ar slimu kaķi padusē», kas avīzē bija lasāma 19. janvāra numurā, 2. lappusē, rubrikā «Redakcijas sleja».
Laikraksta interneta mājaslapā aktīvu diskusiju izraisījusi publikācija “Ar slimu kaķi padusē”, kas avīzē bija lasāma 19. janvāra numurā, 2. lappusē, rubrikā “Redakcijas sleja”.
Izrādās, Bauskas rajonā daudzi saskārušies ar problēmu, ka nav, kas palīdz slimiem mājdzīvniekiem. Piedāvājam dažus lasītāju viedokļus par šo tēmu.
– “Mūsu rajonā diemžēl tāda situācija pastāv, es arī ar to saskāros. Man paveicās, es atradu dzirdīgas ausis (ar paziņu ieteikumiem). Dabūju gan vest slimu kucīti uz otru rajona pusi, bet tomēr man palīdzēja, citādi būtu nomiris vilku šķirnes suns. Nezinu, vai drīkstu uzrādīt šo jauko vetārsti, ka viņu vēl par to nesoda… Ja neīstā laikā trāpīsies nelaime, arī liellopiem nesniegs palīdzību. Turklāt neviena vetaptieka svētdienās nav atvērta un bez receptēm var iegādāties gandrīz tikai žurku indi.” ANNA
– “Nezinu gan, es palīdzību vienmēr esmu saņēmusi – Mēmeles ielā, pie dakterītes Mirdzas, nekādu problēmu. Arī vetaptiekā pretim poliklīnikai vienmēr sniedz izsmeļošas atbildes uz maniem jautājumiem. Uz Jelgavu neesmu braukusi, palīdzību meklēju Bauskā.”
ELFIŅŠ
– “Avīzē publicētajā rakstā ir pilnīga taisnība, un Mēmeles ielā vairs nedarbojas neviena dakterīte Mirdza… skumji.”
Rū
– “Patiesībā jūsu minētie gadījumi ir tikai pilieniņi, Bauskas rajonā nekas neinteresē vairāk par naudu un biznesu, kurā pilsētas nostūrī ielikt vēl kādu benzīna uzpildes staciju, mārketu utt., nevis atvērt kādu tiešām nepieciešamu dzīvnieku aprūpes un ārstniecības centru. Tādā varētu gan ārstēt, gan izmitināt vai kā citādi aprūpēt paklīdušus un nelaimē nonākušus dzīvniekus.
Nožēlojami, kā veterinārārsti var atļauties strādāt. Piemērs – kādai gotiņai bija ļoti smagas dzemdības, tās palīdzēja pieņemt cilvēks bez medicīniskās izglītības, bet ar dzīves pieredzi. Veterinārārsts neuzskatīja par nepieciešamu atbildēt uz telefona zvanu (naktī), turklāt no rīta atļāvās pateikt: “Kā mācējāt dabūt ārā teļu, tā arī ārstējiet!” Tādā gadījumā man rodas jautājums, ko viņi vispār dara un vēlas darīt. Ja ne, tad neviens neliedz pārkvalificēties un darīt ko citu, tad nauda gāzīsies aumaļām, jo nav noslēpums, ka primārais ir nauda un milzīgas ambīcijas. Tad nebūs ar nievājošu attieksmi jāapbēdina un jāpazemo cilvēki.
Vai tiešām Bauskā un rajonā nav neviena uzņēmīga(-u) cilvēka(-u), kas varētu ieviest kārtību vismaz šajā jomā?”
LĀSE
– “Mūsu ģimenei arī diemžēl ir nācies saskarties ar vetārstu vienaldzību. Mūsu nelaime iekrita svētku dienā (18. novembrī). Gan ar pazīšanos, gan vienkārši ar lūgumu palīdzēt tika apzvanīti gandrīz desmit ārstu. Kādas tik atbildes nenācās dzirdēt: ko jūs atļaujaties mani traucēt pie mielasta galda, mēs arī esam cilvēki, mums arī ir brīvdiena, mēs arī gribam atpūsties, mēs nepraktizējam ar mazajiem mājdzīvniekiem utt. Ne jau par velti (bet par latiem) tika lūgts palīdzēt. Mēs arī zaudējām bērnam uzdāvinātu kucīti…” ANDRIS
– “Pārtikas un veterinārais dienests laikam pārkvalificējies tikai par pārtikas dienestu, jo tā sanāk lielāka peļņa. Dienest, vai tā?” ZZ
– “Nu nav jau tam PVD citas nodarbes kā tikai kontrolēt kafejnīcu īpašniekus, pārstrādes uzņēmumus un citas ar šo jomu saistītas iestādes. Bet dakterīte Mirdza ir aizgājusi pensijā, sameklēju viņu dzīvesvietā, kad sunei kājas “atslēdzās”. Citi svētdienā taču nestrādāja.”
BĒDA
– “Ļoti žēl, bet PVD pārvērtās par kārtējo kantori, kur galvenais akcents likts uz “papīru ražošanu” un kontroli. Kā veterinārās palīdzības dienests tas jau neeksistē labu laiku. Viņiem taču neatliek laika tādiem sīkumiem kā dzīvnieku ārstēšana. Vajadzētu padomāt, kāda ir vetārstu atbildība par atteikšanos sniegt palīdzību.”
QUATRO
– “Labi, ka dzīvoju Rīgā, mani minkas pie palīdzības tiek arī nakts vidū! Bauskas rajon, nokaunies!” LII
– “Patiesi skumji, ka viss beidzās tā. Žēl, ka mūsu Bauskā nedomā par mazajiem mājdzīvniekiem, kas varbūt daudziem vientuļiem cilvēkiem ir vistuvākā radībiņa zemes virsū. Spēju saprast, cik sievietei skumji bez kaķīša, bet vēl nožēlojamāk, ka aizvien mūsu sabiedrībā valda kaut kādi priekšnieku diktēti “to bez manis izlemt nedrīkst” noteikumi. Paldies, ka avīze raksta par šādiem gadījumiem.” XXX
