Jau pavisam drīz būs klāt 4. februāris, kad Bauskas 1. vidusskolas 12. klašu audzēkņi iegūs savas mācību iestādes piederības zīmi – gredzenu ar žetonu, ko veidojis mākslinieks Edgars Skulte.
Jau pavisam drīz būs klāt 4. februāris, kad Bauskas 1. vidusskolas 12. klašu audzēkņi iegūs savas mācību iestādes piederības zīmi – gredzenu ar žetonu, ko veidojis mākslinieks Edgars Skulte.
Skolai tik tradicionālo un gaidīto svētku priekšnojautu laikā šķita vajadzīgi uz sarunu aicināt 12.a klases audzinātā ju latviešu valodas un literatūras skolotāju VALENTĪNU METNIECI. Viņai, kā reti kādam pedagogam, ir bijusi laime augt kopā ar savu klasi jau 11. gadu.
Droši vien vēlaties atcerēties, kāds bija sākums, jo, saņemot žetonu, taču neviļus arī jums būs jāatkāpjas pagātnē.
– Pašos pirmsākumos mēs veidojāmies saliedēta klase. Un šajā procesā svarīgas ir trīs pušu – audzinātāja, bērnu un vecāku – attiecības. Ja kāds no šiem punktiem ir vājais posms, tad rezultāta nav. Mūsu klasē ir jauki bērni. Manuprāt, bērni jebkurā gadījumā ir jauki. Mums ir brīnišķīgi vecāki. Tikai dažās ģimenēs nav abu vecāku, tam noteikti ir nozīme. Varu apstiprināt psihologu atziņu, ka tēvu audzināti dēli atšķiras no tiem, kam viņa līdzās nav bijis, īpaši tas jūtams ilgtermiņā.
Bauskas 1. vidusskolā ir daudzveidīga ārpusklases dzīve. Vai tā ietekmējusi arī jūsu klasi?
– Kopīgas blakusnodarbības ir pat veidojušas kolektīvu. Mēs sākām kā deju klase, un mums ir tik labi basketbolisti, kādi skolā nav katru gadu. Deja un sports, daudzie izbraukumi mācīja būt atbildīgiem, mobilizēties un koncentrēties. Tajā visā bija vajadzība pēc vecāku palīdzības. Audzināšanā jutu vēl divu pedagogu vīriešu līdzdalību. Neteikšu, ka šī sadarbība izvērtās vienkārši, bet tā bija vērtīga. Prasīgi, talantīgi, gudri un ambiciozi – tā var raksturot kādreizējo mūsu deju pedago gu Dzintaru Zeibotu un treneri Zinti Alksni, kurš joprojām strādā ar puišiem.
Man un bērniem vajadzēja būt elastīgiem, lai sadalītu laiku starp skolu un nodarbībām. Bija līdz asarām grūti, kādam pietrūka rakstura, spēju mācīties un pagūt darboties. Kāds arī jutās apbēdināts. Tā mēs esam kopā virzījušies, un tas nemaz nav bijis tik idilliski.
Ir tik daudz audzināšanas metožu, tomēr droši vien jāprot izvēlēties saviem audzēkņiem piemērotāko. Kā jūs esat mācījušies saprasties, uzticēties?
– Manuprāt, latviešu valodas un literatūras skolotājam ir ļoti labi būt klases audzinātājam. Mācot šo priekšmetu, raisās sarunas par dzīvi un var rosināt jauniešus domāt par daudzām situācijām. Man šķiet, ka domāšana tagad kļuvusi gandrīz vai luksusa lieta, jo visapkārt taču ir informācija, informācija, informācija. Rakstām un dzēšam, rakstām un dzēšam, viss notiek tādā īsziņu režīmā, paliek tik daudz nesaprasta. Un vēl – esmu centusies, lai jaunieši apzinātos, ka vajag izrunāties, ka saruna daudzreiz dod risinājumu. Viņiem pašiem gan jāizvēlas, ar ko runāt. Katrs taču var atrast savu uzticības grupiņu, un tādas ir arī mūsu klasē.
Vērojot jūsu klases audzēkņus basketbola laukumā, izskatās, ka viņi tik lieliski saspēlējušies, ka vārdi nav vajadzīgi, pietiek ar žestiem.
– Man liekas, viņi visi cits citu ļoti labi pazīst. Brīžos, kad kādam vajadzīga palīdzība, man nav par to īpaši jārunā vai jāskaidro. Jau no mazajām klasītēm esam centušies būt savējie. Nav nevienas vārda vai dzimšanas dienas, kurās jubilārs nesaņemtu sveicienus. Pamatskolas gados stājāmies aplī, dziedājām jestru tautasdziesmu, sveicām jubilāru, aicinot viņu griezties elkoņos. Vēlāk tas apnika, šķita bērnišķīgi un muļķīgi. Tad izvēlējāmies citu melodiju, un tagad skan “Sveiks lai dzīvo!”. Dzimšanas dienās kā likums ir urravošana. Arī mani tā vienmēr audzēkņi ir suminājuši. Mums ir meitenes, kas joprojām sagatavo apsveikuma kartītes.
Īpaši vēlējāmies svinēt katra klases biedra 18. dzimšanas dienu. Tika veidota jubilāram veltīta fotoizstāde ar dažādu gadu bildēm. Vēl nozīmīgāks bija ikviena veltījums klases biedram. Kartītes rakstīja visi, atklādami savas domas un vēlējumus. Norunājām, ka šajā reizē teiksim tikai labo. Man nebija jāskubina rakstīt, jo jau pamatskolas klasēs mēs trīs gadus cits citu vērtējām. Uz lapiņas bija jāuzraksta labās un sliktās īpašības. Divas meitenes to visu apkopoja, un katrs, arī es, saņēma tādu stāstu par sevi. Ar sarkaniem krustiņiem bija atzīmētas īpašības, kas nosauktas vairākas reizes. Bija interesanti, arī skaudri to visu lasīt, jo spējām būt ļoti atklāti. Es uzzināju, kā esmu bērnus sāpinājusi, bija, ko padomāt.
Beidzot devīto klasi, šo pašnovērtējumu pēc mana rosinājuma pārtraucām. Vidusskolā mums pievienojās jauni klases biedri, manuprāt, šajā periodā atkal sākās savas vietas meklēšana un nebūtu smalkjūtīgi darīt to, kas labi izdevās iepriekš.
Vārds “tradīcijas” izklausās ļoti pierasti, bet jūsu stāstījums vedina domāt, ka tas ir piemērotākais, raksturojot 12.a klasi.
– Manā sapratnē tradīcijas ir ļoti svarīgas, jo tās kā nekas cits veido piederību, dod drošības sajūtu. Tās ir kā neskaitāmi pavedieni, kas saistās un krustojas, veidojot zem tevis šūpuļtīklu, kurā vari justies gan balstīts, gan brīvs.
Ļoti gribu pastāstīt par Ziemassvētku svinēšanu. (Skolotāja ir pāršķirstījusi albumus un atradusi arī senākus attēlus – M. O.) Otrajā klasē mācoties, mēs devāmies laukā pie Līduma kluba, vizinājāmies zirga pajūgā, ar kuru bija atbraucis Ziemassvētku vecītis, gājām rotaļās. Un tā katru gadu kopā ar vecākiem tika gaidīts Ziemassvētku vecītis, līdz pienāca arī mums tas brīdis, kad vairs negribas kopā. Tad vecāki izdomāja savas viltības. Ieradās, piemēram, uz sarīkojumu ar Raimonda Paula dziesmu popuriju un stumjot ķerru, kurā nebija vis saldumu paciņas, bet ananasi. Pārsteigums, protams, bija liels.
Kad bērni nu nekādi negribēja būt kopā, tad vecāki viņiem dāvināja ceļazīmes svētku dienās izbraukumam uz Tallinu. Un 9. klasē “nejauši” visi atkal sanācām kopā Rundāles pagasta “Baltajā mājā”. Mums visiem ir liels prieks, ka 10. klasē jaunpienākušo audzēkņu vecāki arī pamazām pievienojās. Jaunieši ir sapratuši, ka ne tikai viņus tēti un mammas nāk apskatīt, bet arī lai paši satiktos, jo tas vienkārši ir jauki. Jaunieši klāj galdu, gatavo kādu pārsteigumu, arī vecāki pošas, lai ierastos kā pasaku varoņi ar dāvanām vai Ronja ar nēģeru karali un tumšādainu personu svītu. Jautri!
Arī tikko pagājušajos Ziemassvētkos nebija šaubu, ka jābūt kopā. Atpūtas kompleksa “Klintis” baseinā peldinājām sveces. Lasījām pasaku par diviem sargeņģeļiem, runājām par dzīvi, kurā viss nemaz nav tā, kā izskatās.
Jūsējā ir matemātiķu klase. Pieļauju, lielākoties jaunieši ir noskaņoti pragmatiski.
– Mēs daudz esam runājuši un domājuši par dzīves jēgu. Nu nav tā, ka jaunie cilvēki par prestižu uzskata tikai darbu bankās vai juridiskajos birojos. Ir viņos romantiskas stīgas. Esmu pārliecināta, ka manējie pratīs rast izpausmi un visiem tās nebūs eksaktās zinātnes. Es ticu, ka viņi spēs ieklausīties citos un uzklausīt.
***
Interesanti
Labas sakritības
– Bauskas 1. vidusskolas 12.a klasē mācās 28 audzēkņi, 17 ir līdzās kopš 2. klases. Tikai dažās ģimenēs nav abu vecāku, 12 ģimenēs kāds no vecākiem ir skolotājs.
– Šajā klasē papildus apgūst matemātiku un audzēkņu atlases principi ir stingrāki eksaktajos mācību priekšmetos.
***
Viedokļi
– Maijas tētis:
“Manuprāt, šai klasei ir daudz labu īpašību. Piemēram, pozitīva sāncensība, sapratne, ka veči (vecāki – M. O.) arī ir noderīgi, spēja būt savaldīgiem. Ja arī daži nesaprotas, tas nekad nav pamanāms kopējos pasākumos. Veiksme mazliet ar viņiem visiem ir kopā.”
– Sandis:
“Nezinu, vai visā skolā ir vēl kāda labāka audzinātāja par mūsējo un arī labāka klase. Mēs rēķināmies cits ar citu.
