Latvijas Sarkanajā Krustā uzņemta īsfilma «Uzdrīksties lūgt palīdzību!».
Latvijas Sarkanajā Krustā (LSK) uzņemta īsfilma “Uzdrīksties lūgt palīdzību!”. Tā informē par jauniešu vardarbību. Kinodarba mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību dažādiem pāridarījumiem ikdienā, informē LSK projektu koordinators Ģirts Zvirbulis.
Filma sagatavota, īstenojot LSK un Latvijas Snovborda asociācijas projektu. Tajā 24 jaunieši ir apmācīti vadīt izglītojošas nodarbības līdzaudžiem par vardarbības tēmu. Tās notiks skolās un snovborda pasākumos, to laikā tiks demonstrēta uzņemtā īsfilma.
Konsultējoties ar kolēģiem, komentāru par šo tēmu sagatavojusi psiholoģe, ģimenes un sociālā atbalsta centra “Ābele” vadītāja SOLVITA TILGALE.
Grūti noticēt
“Vardarbība mēdz būt cilvēcisko attiecību sastāvdaļa. Nav iespējams noteikt, kura pāridarījumu forma ir smagāka – fiziskā, seksuālā, emocionālā vardarbība vai bērna pamešana novārtā. Taču man ir kļuvis skaidrs – cilvēkiem nepatīk runāt par vardarbību, īpaši tad, ja tā skar pašu ģimeni. Šī tēma uzliek atbildības smagumu katram, kurš kaut kādā veidā ir bijis iesaistīts. Tas var būt kaimiņš, kurš dzird, kā vīrs aiz sienas kārtējo reizi draud nogalināt sievu, vai arī saklausa piekautās sievietes vaidus un palīgā saucienus. Tā var būt skolotāja, kura redz, ka bērns uz skolu bieži nāk nepaēdis, neizgulējies, nemazgājies. Sadūšoties pastāstīt par vardarbību, kas notiek ģimenē, skolā, uz ielas, darbavietā, nav viegli. jo īpaši tad, ja varmāka ir sabiedrībā pazīstams cilvēks un tam, ka viņš varētu darīt ko tādu, ir grūti noticēt,” tā S. Tilgale.
Mēdz būt arī tā, ka cietušais, izstāstot par savu kaunu, bailēm un sāpēm, saņem nevis gaidīto izpratni, bet gan nosodījumu: “agrāk vajadzēja par to runāt”, “pati vainīga, kāpēc precēji tādu”, “gan jau pats esi vainīgs, ka tevi sit, izsmej, apsaukā”.
“Savējos sit!”
Pēdējā laikā vērojama pozitīva tendence – cietušie kļuvuši drosmīgāki un uzņēmīgāki, biežāk meklē psihologa palīdzību. Novārtā pamestos bērnus parasti atklāj ar sociālo darbinieku vai skolotāju palīdzību, īpaši, ja skolas gaitas šādi bērni sāk vēlāk par noteikto laiku, saka Īslīces vidusskolas psiholoģe Andra Katkeviča.
Satrauc arvien pieaugošā bērnu vardarbība skolās. Šādus piemērus zina nepilngadīgo lietu inspektore Māra Danielsone. Nākas domāt, kas tiek darīts, lai bērns skolā justos droši un netiktu apdraudēta viņa emocionālā attīstība. Pāridarījumu var sagādāt gan līdzaudži, gan vecāki bērni. Ir bīstami, ja vardarbība skolā pret kādu audzēkni kļūst regulāra. Tam var būt neprognozējamas sekas, pat cietušā pašnāvība.
Vai bērnam ir, kur meklēt palīdzību? Vai var uzticēties klases audzinātājai? Sarunās ar pusaudžiem, jauniešiem var uzzināt, ka no savas gribas bērni ļoti reti iet pie skolas psihologa. Mācību iestādēs Bauskā psihologs nereti ir arī pedagogs, kas no ētikas viedokļa ir nepareizi.
Psiholoģe Inga Grīnberga atzīst, ka, runājot ar skolēniem, arī bērnudārzu audzēkņiem, atklājas, kā tiek kopētas vecāku, vecvecāku attiecības. Mājās redzētais nereti realizējas bērna uzvedībā skolā. Emocionālais vēsums mājās, noraidoša attieksme pret citu domām, jūtām liek bērnam būt agresīvam (fiziski, vārdiski) skolā vai bērnudārzā.
Uzticības persona
Vardarbība ir pārāk smaga, lai cilvēks, īpaši bērns, to pārvarētu viens. Pēc palīdzības ir jāgriežas. Ja cietušais nerunās par notiekošo vardarbību, nesaņems atbilstošu palīdzību pie psihologa vai psihoterapeita, tad izjustās sāpes, ļaunums nevis piemirstas, bet rada arvien lielākus sarežģījumus arī nākotnē. Jaunākā skolas vecuma bērni par uzticības personu bieži izvēlas skolotājus vai arī vecvecākus, jo viņiem ir laiks, pacietība uzklausīt un dzīves pieredze, lai dotu padomu un nomierinātu.
Psiholoģisko palīdzību iespējams saņemt:
– pie skolas psihologa vai pie sociālā darbinieka;
– Bauskas iedzīvotājiem – ģimenes un sociālā atbalsta centrā “Ābele”;
– var vērsties pie sava pagasta sociālā darbinieka, bāriņtiesas/pagasttiesas un policijas;
– ja novērota speciālistu, institūciju nolaidība, tiek piesaistīts Valsts cilvēktiesību birojs.
