(Sarunas turpinājums. Sākums «Lai aperitīvam sekotu sātīgas pusdienas» lasāms «Bauskas Dzīvē» 24. janvārī, 8. lpp.) Eiroparlamenta deputātu GUNTARU KRASTU «Bauskas Dzīve» lūdza izklāstīt, pie kāda likumprojekta viņš pašlaik strādā.
(Sarunas turpinājums. Sākums “Lai aperitīvam sekotu sātīgas pusdienas” lasāms “Bauskas Dzīvē” 24. janvārī, 8. lpp.)
Eiroparlamenta (EP) deputātu GUNTARU KRASTU “Bauskas Dzīve” lūdza izklāstīt, pie kāda likumprojekta viņš pašlaik strādā.
Par 28 miljardiem
– Runājot par savu darbu EP Ekonomikas un monetārā komitejā, raksturošu konkrētu direktīvu, pie kuras strādājam pašlaik. Norit darbs, lai radītu vienotu Eiropas enerģētikas tīklu. Tas ir milzu projekts, kura kopējā summa ir 28 miljardi eiro. Tā mērķis ir saslēgt vienotā enerģētiskā tīklā visas ES valstis. Izrādās, šis jautājums ir aktuāls ne tikai Baltijai, kas joprojām ir energoatkarīga no Krievijas. Latvija, piemēram, ražo tikai 50 procentu no sev nepieciešamās elektroenerģijas. Pavisam drīz tiks slēgts Ignalinas atomreaktors, arī tāpēc steidzami jāmeklē risinājums. Pašlaik tiek īstenots projekts un jūrā guldīts kabelis uz Somiju. Taču, saņemot enerģiju no Skandināvijas, mēs tomēr nespēsim sevi pilnībā nodrošināt. Augstsprieguma līniju izbūve rietumu virzienā arī nav tik vienkārša, jo tā jāvirza caur Poliju. Tās austrumdaļa ir maz apdzīvota, tāpēc šī valsts nav ieinteresēta viena pati ieguldīt līdzekļus līnijas izbūvē. Tad, lūk, šī problēma jārisina kompleksi. Tas pašlaik ir mūsu komitejas darbs.
Bijusi direktīvas par vienota Eiropas enerģētikas tīkla izveidi pirmā noklausīšanās. Teorētiski pieņemsim, ka viss ritēs gludi. Direktīvu izstrādās, tajā tiks iekļauts arī Baltijas valstīm labvēlīgs risinājums, valstu valdības izrādīs interesi šīs direktīvas ieviešanā, veicinās reālus darbus. Tad pēc apmēram pieciem gadiem Latvija varētu sākt saņemt elektroenerģiju no vienotā ES tīkla.
Nedrīkst sasteigt
– Kāds noteikti sacīs – pieci gadi vienas idejas īstenošanai ir ļoti ilgs laiks. Jā, lēmumu izstrāde un pieņemšana ES ir smagnējs process. Taču tikai tā, ļaujot izteikties visiem, kuri vien spēj savu viedokli formulēt, ir maksimāli liela iespēja pieņemt vislabvēlīgāko lēmumu visiem. EP tiek risināti jautājumi, kas skar ļoti daudz cilvēku, projekti ir par milzu summām. Pieņemot lēmumu steigā, palielinās risks kādam nodarīt pāri. Īpaši cietēji varētu būt mazo valstu iedzīvotāji.
EP uzklausa visus viedokļus, sadzirdēts tiek ikviens, kurš to vēlas. Ja ES apspiestu mazākumu, tad tāda savienība ātri vien sabruktu. Izstrādājot kādu direktīvu, tiek uzklausīti viedokļi un domāts, lai lēmums būtu pozitīvs un nekaitētu nedz Portugāles, nedz Maltas, nedz Latvijas iedzīvotājiem. Ja, piemēram, jau pieminētais 28 miljardus vērtais vienotā enerģētikas tīkla projekts izrādīsies kļūdains, var tikai iedomāties, kādi būs zaudējumi.
Apbrīno Igauniju
– Salīdzinot trīs Baltijas valstis, jāteic, ka Latvija šajā sarakstā iekļuvusi pastarīšos. Igauniju uzskata par vispozitīvāko piemēru jauno ES dalībvalstu vidū. Pārsteidzoši bieži britu un ASV avīzēs nācies lasīt publikācijas par Igaunijas pozitīvo tēlu. Lietuvu nereti salīdzina ar tādu kā smagnēju bokseri, kas lēnām, bet tomēr virzās uz priekšu. Latviju savukārt uzskata par vistrauslāko posmu šajā triju valstu ķēdē gan ekonomiskajā, gan arī politiskajā jomā.
Diemžēl mūsu valdības rīcība neveicina šī Latvijai ne tik pievilcīgā tēla spodrināšanu. Sabrūkot Padomju Savienībai, trīs Baltijas valstis bija līdzīgās starta pozīcijās. Taču tad Igaunija izrāvās priekšgalā. ES gan mēs visas trīs valstis iestājāmies vienlaikus, taču, gatavojoties tam, Latvijā diemžēl nenotika valsts pārvaldes un ministriju darba aktivizēšanās. Tāpēc tagad mums neveicas, jo trūkst valdības nepieciešamā atbalsta. Einara Repšes laikā tika likvidēts Eiropas integrācijas birojs, tā vietā tapa Eiropas lietu birojs, kura darbs praktiski nav jūtams.
Uzņēmēji piespiedīs
– Mūsu speciālistu, kuri gatavo dokumentus ES institūcijām, kvalifikācija ir ļoti nepietiekama. Liela daļa ierēdņu, kuri strādā dažādās darba grupās, ir studenti. Diemžēl ar savu argumentāciju, zināšanu bagāžu viņi nevar stāties pretim rūdītiem ES “bukiem”. Mums būs arvien grūtāk iegūt Eiropas labumus, ja nebūs, kas par tiem iestājas ES institūcijās. Francijā, piemēram, viens no respektablākajiem amatiem augstskolu beidzējiem ir iespēja strādāt birojos, kuri veido šīs valsts stratēģiju Eiropas Savienībai. Latvijā diemžēl valda uzskats: “Neveicas. Tad ej un pastrādā pie Eiropas lietām!” Mūsu valstī pašlaik formāli nav neviena atbildīgā par ES lietām. Ja Latvijas sagatavotos dokumentos kaut kas būs izlemts par sliktu Latvijai, atbildību nav, no kā prasīt. Astoņi (Ždanoku te nevar pieskaitīt) EP deputāti bez mūsu ierēdņu godprātīgas un kvalitatīvas līdzdalības visus procesus pārredzēt nevar.
Taču nedomāju, ka situācija ir bezcerīga. Ja arī valsts neveicinās un neatbalstīs ierēdņu kvalitatīvu darbu, viņus strādāt piespiedīs mūsu uzņēmēji. Bijuši gadījumi, kad privātā sektorā nodarbināti uzņēmēji ir nākuši uz sarunām pie atbildīgiem ierēdņiem un izrādījušies daudzos jautājumos zinošāki. Un šādi uzņēmēji var panākt, lai viņiem pretim pie sarunu galda sēž kvalificēts sarunu partneris.
Sajaukšanās nebiedē
– Runājot par ES nākotni, nereti nācies dzirdēt, ka, izzūdot robežām, sāksies lielā tautu staigāšana, kas bīstami var apdraudēt mazās nācijas. Šādiem apgalvojumiem iebilstu ar konkrētiem skaitļiem. ES tikai viens procents iedzīvotāju mīt ārpus savas nacionālās valsts robežām. Vēsturiski tautas Eiropā no sākta gala centušās dzīvot savā etniskajā teritorijā. Eiropiešiem nav raksturīgs dzīvesveids, kāds, piemēram, ir izteikts ASV, kur liela daļa cilvēku mīt mājās “uz riteņiem”. Tas nozīmē, ka amerikāņiem ir pavisam vienkārši nojaukt, pārdot vai pārvest savu mitekli uz citu štatu pretējā valsts malā un turpināt tur dzīvot tikpat labi kā iepriekš.
Ne tikai deviņos EP deputāta darba mēnešos, bet krietni ilgāku laiku strādājot Briseles politiskajā apritē, esmu sapratis, ka nav citas alternatīvas, kā Latvijai būt ES. Cik labi mēs dzīvosim šajā valstu kopienā, vispirms atkarīgs no mums pašiem.
