Kopš 2004. gada vasaras 41 gadu vecais daugavpilietis GUNĀRS VALPĒTERIS ir Bruknas Kalna svētību kopienas iedzīvotājs.
Kopš 2004. gada vasaras 41 gadu vecais daugavpilietis GUNĀRS VALPĒTERIS ir Bruknas Kalna svētību kopienas iedzīvotājs. Šeit viņš nav nokļuvis alkohola vai narkotiku atkarības dēļ. Gunārs ir pārdzīvojis smagu krīzi – zaudējis vistuvāko cilvēku – māti –, izšķīries ar sievu un visbeidzot palicis bez pajumtes. Kopiena viņam sniedz iespēju no jauna iepazīt sevi, pilnīgāk atklāt Dieva dotās spējas un justies noderīgam sabiedrībai.
Gunāra īpašā apdāvinātība izpaužas mākslā. Pagājušā gada nogalē tika atklāts amatiermākslinieka monumentāls sienas gleznojums Bruknas muižas pirmā stāva interjerā. Tas ir ļoti neparasts un oriģināls darbs, kurā dekoratīvisms apvienots ar ainavu klasiskās glezniecības principiem. Pašlaik top vairāki romantiski meža un ūdeņu skati, klusās dabas. Gunārs no ikdienas pienākumiem nenorobežojas mākslā, bet kopā ar citiem Bruknas muižas iedzīvotājiem strādā arī kopienas saimniecībā.
Jūsu mēģinājums izkļūt no dzīves drūmā perioda ir visai netipisks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka labprātīgi atstājāt ierasto vidi, zinādams, ka Kalna svētību kopienas mērķauditorija ir cilvēki, kuri cieš no atkarībām. Jums tādu problēmu nebija.
– “Lauku Avīzē” izlasīju publikāciju par kādu puisi narkomānu un Kalna svētību kopienu. Tā mani ļoti dziļi iespaidoja. Arī es biju nokļuvis strupceļā – tiesa, citu iemeslu dēļ. Ne uz ko īpaši necerēdams, uzrakstīju vēstuli kopienas vadītājam priesterim Andrejam Mediņam, pievienoju savu gleznu fotogrāfijas. Gluži negaidīti garīdznieks mani uzaicināja ierasties Bruknā. Beidzot satiku cilvēku, ar kuru varēju pilnīgi atklāti izrunāties par saviem sarežģījumiem.
Atbraucu vasarā, paliku un sāku strādāt – siena pļavā, kūtī, dārzā. Par gleznošanu sākumā nebija pat runas. Tikai vasaras beigās mācītājs man uzticēja apgleznot telpu pie ieejas kapelā. Strādāju gandrīz līdz Ziemassvētkiem. Tas ir mans lielākais monumentālais gleznojums, kas tapis pēdējos desmit gados. Sākumā baiļojos, ka būšu zaudējis meistarību, jo deviņus gadus nebiju gleznojis.
Kad pirmo reizi ieraudzīju jūsu sienas gleznojumu, tas mani apbūra. Man šķita, ka tikai radošs un jūtīgs cilvēks pasauli spēj uztvert kā Dieva meistardarbu. Es vēlējos uzzināt, kas ir gleznojuma autors. Priesteris Mediņš par jums mazliet pastāstīja, tomēr man gribētos jūs iepazīt dziļāk.
– Padomju laikā četrus gadus mācījos glezniecību kādas Maskavas mākslas augstskolas neklātienes nodaļā. Palicis vēl viens gads. Es ļoti gribētu šo skolu pabeigt, taču detalizētus plānus jums neatklāšu, citādi tie nepiepildīsies.
Daugavpilī esmu strādājis dažādus darbiņus. Vislabākās atmiņas ir par četriem preses fotogrāfa amatā pavadītiem gadiem krievu avīzē “Dinaburga”. Tie sakrita ar Atmodas laika sākumu. Es vienkārši pievē ru acis uz laikraksta politisko orientāciju, jo galvenais bija aizraujošs darbs, iespējas izpausties, intensīvi dzīvot. Man bija milzīgs barikāžu laika fotoarhīvs, gribēju rīkot izstādi.
Kādu laiku esmu strādājis pilsētas tipogrāfijā, arī gleznojis dekoratīvus panno privātiem pasūtītājiem. Tomēr manā dzīvē ir bijis diezgan ilgs posms, kad radošās izpausmes pilnīgi apsīka. To uzskatu par bezjēdzīgi pavadītu laiku un priecājos, ka Bruknā mans darbs kādam ir vajadzīgs, ka joprojām spēju radīt un īstenot idejas.
Tieši par darba procesu es gribēju vaicāt. Vai gleznu idejas jums vispirms top uz papīra – skicēs? Vai rezultātu redzat iztēlē? Sienas gleznojumā vispirms uzmanību saista mistiskas, dūmakā tītas ainavas, kurās viegli var pazīt Bruknas muižas gleznaino apkārtni.
– Gleznu tapšanas sākuma stadijā vairāk strādāju ar galvu. Brīžiem jūtos kā dators, kas citu pēc citas printē idejas. Saņemot pirmo nozīmīgo pasūtījumu Bruknā, savas ieceres izstāstīju priesterim Mediņam. Visu rūpīgi apspriedām, un viņš manu versiju atbalstīja. Sienas gleznojuma trijās ainavās ir izmantoti Bruknas vēsturisko ēku un ainavu motīvi, kas precīzi neatbilst to ģeogrāfiskajam izvietojumam.
Galvenais, manuprāt, ir radīt vietai piemītošu noskaņu, raksturīgu dabas tēlu. Kompozicionāli ainavas apvieno stilizēta lapotne ar sudrabainām gaismām un piesātinātām ēnām. Interjerā, kas atrodas šai telpai blakus, esmu uzgleznojis dekoratīvu plafonu ar mākoņiem. Tie man pašam patīk. Tagad gudroju jaunas idejas, jo mani gaida darbs citā pirmā stāva zālē. Es cenšos radīt ko jaunu ar visiem zināmiem līdzekļiem.
Ikvienam, kurš uzturas kopienā, ir jāpakļaujas tās nosacījumiem. Šeit valda askētisks dzīvesveids, stingra disciplīna, obligātas ir kopīgas lūgšanas, meditācijas. Vai jūs nevilina laicīgā dzīve, kas šķietami virmo ārpus kopienas?
– Es cilvēkiem īsti neuzticos, vienīgi Dievam. Uz Viņu es paļaujos pilnībā, jo ticībā esmu audzināts kopš bērnības. Esmu izjutis, kā Dievs mani stiprina radoša izsīkuma brīžos, vada manu roku pār baltu audeklu. Brīvība, tāpat kā nauda, ir iluzoras vērtības. Es netiecos pēc laicīgām baudām. Mans mērķis ir sevi pilnveidot garīgi un profesionāli. Neiztaujājiet mani par nākotnes nodomiem!
***
Viedoklis
– Priesteris Andrejs Mediņš:
“Gunārs ir laba liecība daudziem grūtdieņiem, kas ienāk kopienā, viņam ir ārkārtīgi nopietna attieksme pret darbu, mērķtiecība jaunu ideju meklējumos, dziļš iekšējs miers un paļāvība.
Nereti cilvēkiem, kuri sabiedrībā bijuši noliegti un nicināti, nokļūstot kristīgā kopienā, sāk izpausties otra galējība – viņi nepamatoti uzskata, ka spēj visu. Tāpēc sākumā es Gunāram neļāvu zīmēt. Viņam bija vajadzīgs laiks, lai tiktu skaidrībā ar sevi. Rezultāts ir iepriecinošs. Gunārs ir apliecinājis savu profesionalitāti, kas nav atdalāma no garīguma.
