Kādā nelielā Codes kapsētā, atvadoties no mātes brālēna, piegāju arī pie sava klases biedra kapa, kur uzraksts vēstī: «No zvaigznēm uz jums es noraudzīšos».
Kādā nelielā Codes kapsētā, atvadoties no mātes brālēna, piegāju arī pie sava klases biedra kapa, kur uzraksts vēstī: “No zvaigznēm uz jums es noraudzīšos”. Klusi teicu paldies, ka tu, Uldi, ar lielām grūtībām, tomēr mani paklausīji. Granāta, kura bija domāta apriņķa priekšniekam, tika iesviesta un sprāga Mēmelē. Šodien es varu K. Reiskarta mazmazdēlam skatīties acīs, jo mūsu rokas nav notraipītas ar asinīm.
Tas notika kādos oktobra svētkos, kad tagadējā Rātslaukumā no pulksten deviņiem rītā līdz vieniem dienā notika mītiņi. Tajos sala skolu jaunatne, darba kolektīvi, jo runas bija garas un padomijas slavināšana tik ātri nebeidzās. Tagadējā muzeja telpās bija viesnīca, tajā strādāja mana radiniece. Mēs, jauniešu bariņš, uzgājām ciemos. Mans draugs jau mājās teica, ka jārīko atentāts.
Īsti nesapratu, kā viņš to domāja. Tikai tad, kad trešajā stāvā tika atvērts logs un viņš no kabatas izvilka rokasgranātu, atlieca drošības spraisli, izrāva riņķīti un jau taisījās sviest uz tribīnes pusi, es saķēru viņa roku. Saspiedu drošības mēlīti, lai granāta nesprāgst turpat uz vietas. Tajā brīdī dzejoli lasīja kāda 5. klases meitene. Teicu draugam: “Tu taču nezini, kuru tās šķembas ķers – varbūt Reiskartu ne, bet bērnus. Kamēr būs panika, mēs izbēgsim pa sētas pusi. Bet vēlāk izmeklēšanā cietīs arī mana radiniece.” Ar lielām mokām Uldi atrunāju. Pa abiem iebāzām drošības riņķīti ar šplinti atpakaļ.
Es sapratu savu draugu, jo viņa vecākā māsa par pretvalstisku darbību bija notiesāta uz desmit vai 25 gadiem. Viņas apsūdzība čekā bija formulēta kā huligānisms, kurā darbojās vairāku jauniešu grupa. Šo informāciju K. Reiskarts ar savu parakstu esot apstiprinājis.
Mājās nākot, es granātu iesviedu Mēmelē. Teicu Uldim: “Ja cietīs, tad cietīs kāda līdaka, bet ne nevainīgi skolēni. Mēs nebūsim slepkavas, mūsu rokas būs tīras, ne asiņainas.
