Esot divas lietas, kurām vienmēr jābūt mājās. Tie ir sērkociņi un sāls. Tieši par šo ikdienišķo produktu – sāli – jautājumu uzdeva «Bauskas Dzīves» lasītājs Artūrs.
Esot divas lietas, kurām vienmēr jābūt mājās. Tie ir sērkociņi un sāls. Tieši par šo ikdienišķo produktu – sāli – jautājumu uzdeva “Bauskas Dzīves” lasītājs Artūrs.
Ienākas starojuma augļi
“Vairākos Bauskas veikalos ir nopērkams smalkais sāls, kas ražots Baltkrievijā, uzņēmumā “Mozyrsol”, fasēts Latvijā. Paskatoties kartē, redzams, ka Mazira atrodas tuvāk Černobiļai nekā Gomeļa, ko atomelektrostacijas avārijas laikā skāra radioaktīvais starojums. Varbūt sāls, kas tiek iegūts no zemes dzīlēm, saglabā radioaktīvo starojumu? Vai Latvijā kāds pārbauda sāls radioaktivitāti?” jautā lasītājs.
Vēstulei viņš pievienojis kopiju no žurnāla “Nauka i žizņ” 1990. gada 9. numura, kurā publicēti dati un karte par radioaktīvo piesārņojumu pēc Černobiļas AES avārijas, kas skāra plašu teritoriju ne tikai Ukrainā, bet arī Baltkrievijā un Krievijā. Pēc notikuma pagājuši 19 gadi. Mediķi vērtē, ka radioaktīvā starojuma augļi tagad sāk pa īstam “ienākties”. Slimo ne tikai AES avārijas seku likvidētāji, bet arī viņu pēcnācēji. Pieaug onkoloģisko, dažādu alerģisku saslimšanu skaits. Taču kā īsti ir ar sāli un ko par to zina pārtikas drošumu kontrolējošās iestādes, centās izzināt “Bauskas Dzīve”.
Par katru vagonu
Sekojot lasītāja norādēm, “Bauskas Dzīve” dažādos veikalos apskatīja parastā sāls paciņas un pārliecinājās, ka pārdošanā ir gan Ukrainā, gan Baltkrievijā, gan Eiropā ražots sāls. Par tā drošību vispirms taujāju vienai no izplatītājām – SIA “Latvijas sāls tirdzniecības kompānijai”. Firmas direktore Ieva Fricberga “Bauskas Dzīves” lasītāja jautājumu uztvēra saprotoši:
“Esmu gandarīta, ka pircēji un patērētāji par sāli atceras ne tikai tad, kad tā mājās pietrūkst, bet interesējas par tā izcelsmi un sastāvu. Mūsu kompānija ar sāls izplatīšanu Latvijā nodarbojas jau 11 gadus. Piedāvājam dažādus produktus, pārsvarā no Dānijas, Holandes ievesto, bet ir arī Vācijā, Baltkrievijā un Ukrainā ražots sāls.
Smalko “Ekstra” sāli fasējam maisiņos pa kilogramam. Izejvielu iepērkam no sāls importētājiem Latvijā, nevis no ieguves vietas Mazirā Baltkrievijā. Taču varu paskaidrot, ka sāls ražotājs “Mozyrsol”, pārdodot preci, pievieno kvalitātes atbilstības sertifikātu. To izsniedz atbilstošas Baltkrievijas institūcijas. Papildus tiek nodrošināta arī sāls sastāva specifikācija uz katru konkrētu dzelzceļa vagonu sāls ievešanai Latvijā. Šo sāli izmanto arī zivju konservu, maizes, kečupa, majonēzes, mērču, siera un desu ražošanā.”
Noraida citiem
Latvijā izveidots valsts arodslimību un Černobiļas AES avārijas seku dēļ radiācijai pakļauto personu saraksts. “Černobiliešus” ārstē vienā no P. Stradiņa universitātes slimnīcas nodaļām. Vaicājot padomu ārstniecības iestādē, “Bauskas Dzīve” saņēma ieteikumu vērsties Radiācijas drošības centrā, kas ir viena no Latvijas Republikas Vides ministrijas institūcijām.
Atbild Radiācijas drošības centra sabiedrisko sakaru nodaļas vadītājs Artis Jurkevics: “Par pārtikas preču atbilstību standartiem atbild Pārtikas un veterinārais dienests, kura pakļautībā ir Sanitārā robežinspekcija. Ja sāls ievests legāli, tad nav iemesla apšaubīt minēto dienestu darbību un to, ka sāls ir patērētājam drošs. Šķērsojot robežu, speciāli uzstādītas ierīces kontrolē, vai ievestā krava ir radioaktīva.
Radiācijas drošības centra funkcijās neietilpst pārtikas preču mērīšana un radioaktivitātes kontrole.”
Sēnes ir bīstamākas
Sacītajam gribējās ticēt, taču Zemkopības ministrijas Pārtikas un Veterinārā dienesta preses sekretāres Ilzes Meistares sagatavotā atbilde pauž ko citu: “Uz robežas veic vispārējos radioaktīvos mērījumus, bet ar robežsardzes rīcībā eso šām ierīcēm radioaktīvo piesārņojumu pārtikas produktos nenosaka, tas jādara laboratorijā. Pārtikas un veterinārais dienests īsteno pārtikas radioaktīvā piesārņojuma kontro les programmu un nosūta izmeklējumiem gan vietējās, gan ievestās pārtikas preces.
Katru produktu pārbaudīt nav iespējams, tas nav arī nepieciešams. Ja runa ir par importu, tad svarīgi pārbaudīt tieši savvaļā augušas ogas un sēnes. Īpaši sēnes, jo tās uzkrāj radioaktīvos elementus un to daudzums parasti ir lielāks nekā citos produktos. Tieši tādēļ, ievedot Latvijā sēnes, jāuzrā da sertifikāts, kurā jābūt minētam sēņu radioaktīvajam piesārņojumam. Šogad radioaktīvo piesārņojumu paredzēts pārbaudīt importa dārzeņiem, augļiem, sēnēm un minerālūdenim (arī tiem, kas vesti no Černobiļas avārijas skartām valstīm).”
Turp un atpakaļ
Pārtikas kontrole un pre ču radioaktivitātes pārbaude neietilpst arī Veselības ministrijas institūcijas Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) pienākumos, atbild SVA sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ieva Lasmane. Viņa norāda, ka Radioloģijas centra speciālisti ir tie, kuriem būtu jā būt pietiekami kompetentiem šajā jautājumā. Taču centra atbilde šajā rakstā jau ir citē ta.
Gribējās, bet nevaru pārliecinoši atbildēt lasītājam Artūram ar jebkurā receptē atrodamo teikumu: “Pievienojiet mazliet sāls, pēc garšas…” Nevaru nomierināt, negribu arī satraukt, bet sameklēju, ka ir Ministru kabineta 2004. gada 18. marta noteikumi Nr. 148, kuros sadaļā “Robežkontro lei pakļauto pārtikas preču saraksts” citu preču uzskaitījumā ir rakstīts arī: “20. Sāls izmantošanai pārtikā vai pārtikas ražošanā EX 2501 00.”
Var jau sacīt – nu ko tur trakot, nieka sāls, desmit santīmu. Taču, ja skaidrības nav par sāli, ko varam zināt par dažādu nosaukumu pārtikas piedevām, ziemas tomātiem, gurķiem, neskābstošu pienu un citiem produktiem?
