Tuvojas mācību gada noslēgums, vidusskolu beidzēji domā par piemērotu augstskolu. Laikus vajadzētu meklēt arī dzīvesvietu. Turklāt svarīgi zināt, kur vēlētos dzīvot.
Tuvojas mācību gada noslēgums, vidusskolu beidzēji domā par piemērotu augstskolu. Laikus vajadzētu meklēt arī dzīvesvietu. Turklāt svarīgi zināt, kur vēlētos dzīvot. Piedāvāju iespēju ielūkoties triju studentu dzīvē, kuri dzīvo atšķirīgā vidē.
“Koju” plusi un mīnusi
Roberts Sockis otro gadu dzīvo Jelgavā, universitātes dienesta viesnīcā jeb “kojās”. Viņš neesot domājis īrēt istabiņu vai dzīvokli, jo tas sanāk ļoti dārgi, turpretim par kopmītnēm mēnesī jāmaksā tikai septiņi lati. Protams, ir reizes, kad dzīve dienesta viesnīcā nemaz neliekas jautra. “Šeit visu laiku kaut kas notiek, ir daudz cilvēku. Jāmēģina ar visiem sadzīvot, bet ne vienmēr tas izdodas,” saka Roberts. “Koju” dzīves mīnusi, viņaprāt, ir šādi: “Kaitina rindas pie dušām, piesmēķēts koridors. Dažkārt gribas pabūt vienam, bet tas nav iespējams, jo dzīvoju kopā ar vēl diviem puišiem.”
Dzīvei kopmītnēs ir arī plusi – nekad nejūties vientuļš, vienmēr kaut kas notiek, apkārt daudz draugu, kas gatavi palīdzēt. Roberts uzskata, ka dzīve kopmītnēs norūda, jo apstākļi šeit nav komfortablākie. Ir jāmācās pielāgoties tiem un izdzīvot.
Tantiņas vēlme – pabarot
Aija Akmentiņa apmēram gadu īrēja istabiņu Rīgā pie mīļas tantiņas. Aiju kopmītņu dzīve arī nemaz neesot vilinājusi, jo tai ir daudzi mīnusi – rindas dušās, burzma apkārt un istabas biedri, kas prombūtnes laikā “aizņemas” tavas lietas. Viņa uzsver, ka dienesta viesnīcas Latvijā nav tādas, kā pierasts redzēt filmās.
Par attiecībām ar dzīvokļa saimnieci Aija stāsta: “Manai saimniecei vienīgā, karstākā vēlme bija mani pabarot. Par to daudzi priecātos, bet es reizēm biju izmisumā. Mēs satikām ļoti labi, viņa nekad mani neierobežoja – mājās varēju nākt, cikos gribu, ar skaļas mūzikas klausīšanos neaizrāvos, tāpēc problēmu nebija.”
Aija apgalvo, ka, dzīvojot pie tantiņas, redzējusi, cik grūti ir cilvēkam, kas palicis pilnīgi viens. “Tāpēc arī tik ļoti saimniece vēlējās par mani rūpēties, bet ne ierobežot vai pamācīt,” secina Aija. Tagad viņa kopā ar draudzeni īrē istabiņu.
Pašai savs miteklis
Elīnu Komkovu varētu apskaust daudzi Rīgā dzīvojoši studenti, jo viņa viena mīt savā dzīvoklī. Elīna atzīst, ka īres maksa neesot liela – tikai četrdesmit latu mēnesī. Daži studenti pat par vēl lielāku samaksu īrē tikai istabiņu. Studiju pirmajā gadā Elīna izbaudīja dzīvi dienesta viesnīcā. Pēc tam radās vēlēšanās dzīvot klusumā, bez lielas burzmas. Tā kā Elīnas kopmītne bija vienā ēkā ar augstskolu, tad dažreiz nesanāca laika un bija arī slinkums iziet ārā. Dienas ritēja četrās sienās. Elīna dzīvokli īrē jau piecus mēnešus. Viņa atzīst, ka dažreiz ir skumji un vientuļi, bet tad viņa aizbraucot ciemos uz kopmītnēm.
Tomēr dzīve vienatnē ir labāka. Pirmkārt, vari darīt, ko gribi, izvēlēties, kad iet gulēt, kad mācīties, kādu televīzijas pārraidi skatīties, kādu mūziku klausīties. Otrkārt, var nākt mājās, kad grib. Treškārt, nav jārēķinās ar citu istabiņas biedru vēlmēm. Tomēr arī šādai dzīvei ir trūkumi – nav, ar ko parunāties, agrāk jāceļas, lai brauktu līdz augstskolai, nav, kam paprasīt padomu mācībās. Vienatnē mācīties nav tik jautri, kopmītnēs to var darīt bariņā. Elīna uzskata, ka ikvienam jaunajam studentam pirmo gadu vajadzētu dzīvot kopmītnēs, lai izbaudītu šo dzīvi.
