Otrā pasaules kara beigās Zviedrija bija pirmais patvērums latviešiem, kuri bēgļu laivās pāri jūrai devās prom no dzimtenes.
Otrā pasaules kara beigās Zviedrija bija pirmais patvērums latviešiem, kuri bēgļu laivās pāri jūrai devās prom no dzimtenes. Pagājuši vairāk nekā 60 gadu, un Zviedrijā brieduma vecumu sasnieguši toreizējo bēgļu bērni.
Skola ar vēsturi
Izveidojusies arī jauna, savdabīga ārpus dzimtenes dzīvojošo paaudze. Viņi no Latvijas aizbraukuši pirms desmit, 15 gadiem un pat nesen, jo Zviedrijā atraduši darbu, izveidojuši ģimeni un uz Latviju brauc tikai ciemos – pie vecākiem un draugiem.
Stokholmā, Vesterosā, Eskilstūnā, Upsalā un Lundā latviešiem pieejama sestdienas skoliņa, kurā bērni mācās no pieciem gadiem līdz pamatskolas beigšanas vecumam. Skoliņa Stokholmā izveidota jau 1944. gadā, pašlaik to apmeklē aptuveni 45 audzēkņi. Mazāka interese par latvietības saglabāšanu ir pēdējos gados no Latvijas izbraukušajiem, īpaši tiem, kuri dzīvi Zviedrijā sāk, strādājot mazkvalificētu darbu. Kad situācija stabilizējas, rodas laiks līdzdalībai vietējo latviešu sabiedrībā. Tajā ir arī daudz vecu cilvēku, kuri glabā atmiņas par bēgļu dzīves pirmajiem sūrajiem gadiem un to, kā bija jācīnās, lai tiktu pie pārticības.
Runāt citā valodā
Latviešu sestdienas skolā bērniem nodarbības sākas reizē ar mācību gadu Zviedrijas vispārizglītojošās skolās augusta beigās un turpinās līdz jūnija vidum. Skolotāja pienākumu veikšana ir darbs bez atlīdzības, skaidro Jānis Andersons, latviešu skolas valdes priekšsēdētājs. Daži no kādreizējiem audzēkņiem tagad māca latviešu valodu, kultūras tradīcijas, zīmēšanu, veidošanu, dziedāšanu un dejas mazuļiem.
Zviedrijā dzimušas latviešu sestdienas skolas audzēknes pusaudzes Anna Andersone un Justīne Krēsliņa. Viņas lepojas ar savu latvietību, jo tā ir savdabība, iespēja atšķirties no citiem. Mācoties vispārizglītojošā skolā, klases biedri no zviedru ģimenēm sākumā nesaprot, kā tas ir mājās runāt vienā, bet skolā – citā valodā.
Justīne un Anna pieļauj iespēju kādreiz strādāt Latvijā, jo tā, gluži tāpat kā Zviedrija, ir Eiropas Savienības valsts un gan jau arī labklājības līmenis celsies. Agnese Cevere Zviedrijā dzīvo kopš piecu gadu vecuma, kad tur ieradusies kopā ar vecākiem, jaunākajai māsai Luizei tā ir dzimtā zeme. Abas meitenes atzīst, ka zviedru valodu apgūt bijis ļoti viegli un nav nekādu grūtību mācīties zviedru skolā. Piedalīšanās latviešu skoliņā ļauj satikt vairāk draugu, piebilst Jānis Jāņa dēls Andersons.
Valsts vizītes laikā Zviedrijā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tikās ar Stokholmas un apkaimes latviešiem. Dāvinot Zviedrijas Latviešu sestdienas skolas bērniem Latvijas karti un grāmatas par Latviju, Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga vēlēja, lai latviešu kopienas bērni atbrauktu uz Latviju. Tad viņi skatītu zemi, ko, prezidentes ierašanos gaidot, bija zīmējuši Lieldienu pasākumā.
Nesaprašanās
Uzrunājot sanākušos latviešus, prezidente sacīja: kopš laika, kad latvieši bēgļu gaitās ieradās Zviedrijā, katrs ir atradis savu vietu šajā zemē vai citviet pasaulē. Savā ziņā ikviens no viņiem ir bijis Latvijas vēstnieks.
Tāda savulaik bija arī Zenta Mauriņa, literatūrzinātniece un rakstniece, kas 1946. gadā no Vācijas ieradās Zviedrijā un šajā zemē dzīvoja 20 gadu. Z. Mauriņa uzskatīja, ka augstāk par kultūru zviedri vērtē savu labklājību. Rakstniece ironiski izteikusies par zviedru birokrātiskajiem likumiem, kuri reglamentējot visu, izņemot krākšanu… Iekšējās pretrunas bijušas tik lielas, ka filoloģe Zenta Mauriņa pat neiemācījās zviedru valodu. Tā raksta viņas daiļrades pētniece Ingrīda Sokolova.
Kaut kas krimināls
Pēc dzīvošanas īrētā istabiņā, vēlāk miteklī bez ērtībām Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive 1953. gadā Upsalā apmetās daudzdzīvokļu mājā Sislomansgatanā 30b. Tur piemiņas plāksni rakstniecei 1. aprīlī atklāja Latvijas prezidente V. Vīķe-Freiberga un Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs ar karalieni Silviju. Viņus atpazinuši, piemiņas brīdim piepulcējās garāmgājēji.
“Vai šī rakstniece Latvijā ir ļoti populāra?” man vaicāja kāda jauna zviedriete. Nācās to noliegt, sakot, ka Mauriņa rakstīja filosofiskas apceres, tomēr viņas grāmatas padomju režīma laikā bija aizliegtas. “Grāmatas aizliegtas?” neticīgi pārvaicāja zviedru jauniete. Sapratu, ka stāstījums par to, kā pazīstamā rakstniece pelnīja iztiku, Upsalas universitātes arhīvā tulkojot izziņas, vai fakti par latviešu bēgšanu pāri jūrai uz Zviedriju viņai šķistu kas krimināls. Nav viegli par to runāt aprīļa saules sasildītā rītā.
