Bauskas 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja VALENTĪNA METNIECE šodien saņem apsveikumus 45 gadu jubilejā.
Bauskas 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja VALENTĪNA METNIECE šodien saņem apsveikumus 45 gadu jubilejā.
Viņai ir jaukas atmiņas par bērnību. “Dzīvojām Rēzeknē, Rikavas ciemā. Līdz skolai bija jāiet četri kilometri. Kopā ar māsu un brāli nākot mājup, mēteļus stiepām uz rokas, jo aprīlī jau bija silti. Cauri mežam ejot, sajutu, kā smaržo vizbulītes, un zināju, ka mana dzimšanas diena ir klāt,” saka gaviļniece.
Valentīnas dzīves filosofija sasaucas ar dzejnieces Ārijas Elksnes atziņu “..es esmu pārejoša parādība”. “To izjūtu gan darbā skolā, gan mājās. Skolēni un bērni izaug, aiziet savā dzīvē, nāk atkal jauni. Viss mainās, taču turpmākā saskarsme ir atkarīga no manis, un sirsnīgās attiecības nezūd,” uzskata gaviļniece.
“Esmu laimīga, jo man līdzās ir brīnišķīgi cilvēki – meita Lāsma, dēls Nauris, vīrs Pēteris, kurš ir īsts pienākumu cilvēks. Jauki skolēni, viņu vecāki, kolēģes. Mana mīļā mamma dzīvo Bauskā, bet Ozolainē viņai ir dārzs. Kopā ar māsu Mariju braucam turp kopt ogulājus,” stāsta Valentīna. Viņa spriež, ka naudu var nopelnīt darbā, bet daudz lielāka māka un pacietība vajadzīga, lai uzturētu labas attiecības. Valentīnas labākā draudzene ir meita Lāsma. Viņa studē Kultūras akadēmijā, un, brīvdienās satiekoties, meita ar mammu var stundām runāties. Valentīnai ir draudzenes, ar ko piektdienās kopā tiek iets pirtī. Uz lāvas varot izrunāties par visu, taču ir robežas, ko pat draudzenes nepārkāpj, lai neaizskartu, saka Valentīna.
Kādā Māras Svīres miniatūrā skolotāja izlasījusi, ka pie piektdienā dzimušiem cilvēkiem darbs vienmēr atnākot pats. Četras vasaras Valentīna braukusi uz Norvēģiju, lai kāda zemnieka saimniecībā lasītu zemenes un avenes. Sezonas laikā tās ir vairāk nekā divas tonnas. Darbs nav viegls, taču braucieni devuši vielu pārdomām, kāda ir darba devēja attieksme pret strādnieku. “Tur arī cilvēks, kurš veic vienkāršu darbu, tiek cienīts, uzslavēts. Diemžēl Latvijā ir citādi. Man ir skumji lasīt skolēnu sacerējumos pausto par bezcerību, domājot par nākotni,” atzīst skolotāja.
