Laikraksta 30. marta numurā publicētais materiāls «Strīdā par literatūru uzvaru gūst skolnieces» (2. lpp.) izraisīja dažādas pārdomas.
Laikraksta 30. marta numurā publicētais materiāls “Strīdā par literatūru uzvaru gūst skolnieces” (2. lpp.) izraisīja dažādas pārdomas. Negrasījos paust savu viedokli šajā jautājumā, jo uzskatu, ka vērtēt situāciju, kuru līdz galam nepārzinu, nav korekti. Pāris cilvēku par lasīto izteica līdzīgas pārdomas. Tāpēc nolēmu atklāt savu situācijas redzējumu, nevērtējot nevienas puses taisnības vai vainas lielumu, bet pievēršoties vairākām, manuprāt, diskusijas vērtām lietām situācijas norisē un atrisinājumā.
Nepārzinu konflikta būtību un savu viedokli balstu tikai uz “Bauskas Dzīves” publikāciju. Uzmanīgu darīja fakts, ka, neskatoties uz jau iepriekš konstatētām nepilnībām, arī atkārtotajā aizstāvēšanā (ko apstiprina arī “neatkarīgais novērotājs” “Bauskas Dzīve” – “secinājumi dažkārt šķita vispārīgi”, “jaunatklāsmju pētījumos nebija”) komisijas lēmums tomēr tika mainīts uz pozitīvāku. Kā saka, tas ir precedents. Ja reiz ir konkursa nolikums, kurā skaidri norādīti darbu vērtēšanas kritēriji, tad tas jārespektē, nevis jāpārkāpj tāpēc, ka kādam šie kritēriji nepatīk.
Iespējams, ka zinātnisko darbu vērtēšanas kritēriji humanitārajās zinātnēs ir negodīgi. Pilnīgi piekrītu skolotājai, ka “ne mākslu, ne literatūru nevar izmērīt, iekļaut noteiktos standartos”. Acīmredzot humanitārajām zinātnēm šādā konkursā jāizstrādā savi vērtēšanas kritēriji. Taču tas ir pavisam citas diskusijas temats. Vērtēšanas kritēriju nepilnību dēļ nevar neņemt vērā un apšaubīt žūrijas kompetenci.
Jebkura sabiedrība ik dienas jūt dažādu valdības izdotu likumu nepilnību un tikpat bieži piekāpjas dzelžainam argumentam, ka tas nav attaisnojums, lai likumus pārkāptu. “Bauskas Dzīve” raksta, ka “nepilnības atsvēra Ievas un Lauras ārkārtīgi nopietnā attieksme pret darbu, aizrautība, vēlme iedziļināties un izprast”. Esmu pārliecināta, ka visas šīs īpašības piemīt katram skolēnam, kurš iesniedza zinātnisko darbu. Man šķiet, ka šādos konkursos tās tomēr neatsver nepilnības, minētās īpašības ir obligātas, lai varētu izstrādāt zinātnisku darbu.
Dīvains šķita situācijas vērtējums no skolnieču viedokļa. Lasot meiteņu teikto, prātā nāca teiciens: “Labākā aizsardzība ir uzbrukums.” Jaunietes esot sapratušas, ka “viņu pētījumi un literatūra sabiedrībā tiek uzskatīti par nevērtīgiem”, tie “cilvēkus neinteresē un nevienam nav vajadzīgi”. Kāpēc tādi vispārinājumi? Vai tāpēc, ka viens komisijas loceklis izteicies, ka “neko nesaprot no postmodernisma”, skolnieces izdara secinājumu, ka nevienam neinteresē viņu pētījumi? Negribu moralizēt, šie teksti, kā arī vārdi “Ja turpināsim pētīt literatūru, nekad nebūsim oriģinālas, atzītas un augstu novērtētas” izklausās pēc mēģinājuma sevi pasludināt par nelaimīgiem, nenovērtētiem ģēnijiem, izsaucot apkārtējo līdzjūtību un sašutumu pret tiem, kas nenovērtē.
Pašpārliecinātība un maksimālisms ir dabisks jauniešu pasaules uzskats (zīmīgi, ka meitenes vēlas nevis vienkārši būt novērtētas, bet gan tieši augstu novērtētas), mūsdienās tas ir vērtīgs, tomēr nevajadzētu aizrauties.
Esmu pārliecināta, ka meitenes patiešām ir ļoti neordināras un drosmīgas, ja jau izvēlējās izstrādāt tik nopietnu tematu. Vēlu viņām veiksmi un panākumus, gan darbu prezentējot Rīgā, gan arī turpmāk. Gribas cerēt, ka abas puses izdarīs secinājumus, lai turpmāk šādi strīdi nerastos. Varbūt tiks veiktas korekcijas konkursa nolikumā un vērtēšanas kritērijos un meitenes sapratīs ne tikai to, ka par taisnību nereti nākas cīnīties, bet arī to, ka taisnība kādreiz var būt ne tikai viņām un ne tikai viņas var noteikt, kam ir taisnība.
