Divu dienu laikā trīs gadījumos man nācās mainīt līdzšinējos, kā pašai šķita, pareizos priekšstatus. Teiciens «Nekad nesaki nekad!» jau kuro reizi izrādījās pilnīgi precīzs.
Divu dienu laikā trīs gadījumos man nācās mainīt līdzšinējos, kā pašai šķita, pareizos priekšstatus. Teiciens “Nekad nesaki nekad!” jau kuro reizi izrādījās pilnīgi precīzs.
Ar puķītēm rokās
Dodoties uz Zviedriju kopā ar žurnālistu grupu, kas pavadīja Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu valsts vizītē, nepaņēmu līdzi fotoaparātu. Iepriekš saņemtā dienu darba kārtībā vairākkārt bija uzsvērts, ka bildēt atļauts tikai oficiāliem fotogrāfiem. Sapratu, mani nelaidīs karaļpārim tuvāk par šāviena attālumu. Vizītes laikā secināju, ka esmu maldījusies.
Vispamatīgāk līdzpaņemtie drošībnieki apsargāja mūsu valsts prezidenti. Zviedrijas drošības dienests savu karali un karalieni uzmanīja neuzkrītoši un necentās šķirt no tautas. Vietā, kur Upsalā tika atklāta piemiņas plāksne Zentai Mauriņai, caur miesassargu rindu negaidīti izspraucās bariņš tuvējā bērnudārza audzēkņu ar puķītēm rokās. Karaliene mazuļu sveicienus pieņēma ar smaidu. Tobrīd arī es, ja vien būtu gribējusi, varēju iegūt savam albumam karaļa Kārļa XVI Gustava un karalienes Silvijas foto.
Nekāda putna piena
Latviešiem nekad nav bijis karaļu, tikai virsaiši, kuri, kā dziesmā dzied, “zem Zilā kalna dus…”. Tāpēc iespēja būt pasākumā, kur piedalās arī īsts karaļpāris, princeses un galma dāmas, uzdzen patīkama satraukuma drebuli.
Pusdienas ļoti lielam skaitam lūgto viesu 1. aprīlī Stokholmas pilsētas Padome rīkoja mērijas Zelta zālē. Kad tiek pasniegtas Nobela balvas, laureātiem tur ir balle. Ejot uz pusdienām kopā ar kolēģiem, žurnālistiem no Latvijas, atcerējāmies vārdus, ar ko mēdz beigties pasakas: “Es ar’ tur biju, vīnu un medu dzēru, gar lūpām lija, mu tē netika…” Domājām, kas nu būs galdā. Vai tiešām putna piens?
Gastronomisku pārsteigumu nepiedzīvoju, ja par to neuzskata Ziemeļjūras mencu uzkodas un brieža filejas, kartupeļu biezputras un mērces pasniegšanu sudraba traukos. Taču šīs pusdienas bija kā aizraujošs uzvedums. Tajā ar dejisku eleganci saskaņoti darbojās ap 20 viesmīļu, kungu vidējos gados, kurus savā veidā diriģēja virssulainis, ceremoniju vai kapelmeistars, īsto šī karalisko pusdienu vadītāja nosaukumu nudien nezinu.
Baltos cimdos
Tātad kungi pie katliem, bet dāmas… pie stūres. Glīti frizētas, tumši zilos kostīmos tērptas dāmas auto stūrēja ar baltiem cimdiem rokās.
Uzzināju, ka viņas ir no Zviedrijas Sieviešu motorizētā korpusa (Women’s Motor Corps). Tā ir brīvprātīga organizācija, kas māca sievietes darbam Zviedrijas drošības un aizsardzības dienestos. Šīs dāmas vada gan valdības, gan neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu transportu, pārvadā pasažierus taksometros un autobusos, stūrē kravvedējus militārās aizsardzības pasākumos.
Korpusā var iestāties Zviedrijas pilsones, kurām ir autovadīšanas tiesības un vairāk nekā 16 gadu. Viņas papildina zināšanas autobraukšanā, iemācās orientēties pēc kartes, sniegt pirmo palīdzību, rīkoties dažādos aizsardzības pasākumos, apgūst pašaizsardzības paņēmienus.
Pirmais šāds korpuss izveidots 1939. gadā Gēteborgā. Pašlaik Zviedrijā darbojas korpusa 135 vienības, kurās ir ap 13 tūkstošiem biedru. Korpusa sievietes katru gadu ap 60 tūkstoš cilvēku iesaista ceļu satiksmes drošības apmācībā, pievēršot uzmanību atstarotāju lietošanai tumsā, aicinot bērnus kopā ar vecākiem mācīties satiksmes noteikumus.
