Vērojot neparastu skatu no Mūsas tilta, nodomāju, ka četri vīri ir izgājuši ganīt zosis.
Vērojot neparastu skatu no Mūsas tilta, nodomāju, ka četri vīri ir izgājuši ganīt zosis. Upes krastā, pie brīvdabas kafejnīcas “Sarkanie jumti”, kādā siltā aprīļa pēcpusdienā vīdēja lielu, baltu putnu bars un cilvēku silueti. Pienākot tuvāk, atklājās īsta idille – garos kaklus pastiepuši, vismaz desmit milzīgi gulbji mīņājās krastmalā un kāri tvarstīja “dabas mīļotāju” dāsni piedāvātos maizes gabalus.
Putnu barotāji nebija puikas, bet gan pieauguši vīri, visticamāk, makšķernieki vai apkaimes iedzīvotāji. Turklāt viņi priecājās kā bērni, kuriem beidzot izdevies pieradināt eksotisku, mežonīgu savvaļas zvēriņu. “Tāds rituāls krastmalā turpinās jau kopš ziemas sākuma. Dažreiz pat veselas ģimenes ir nākušas gulbjus barot,” bilst kāds garāmgājējs. Viņš acīmredzot dzīvo piekrastē un notiekošo var vērot pa mājas logu.
Protams, ir ļoti humāni palīdzēt mūsu “mazākajiem brāļiem”, taču, darot to bez apdoma un nevietā, rezultāts var izrādīties gaužām bēdīgs. Katru gadu pilsētā un apkārtnē tiek atrasts pa kādam beigtam gulbim, un cilvēki acīmredzot secina: “Nabadziņš, izbadējies, tāpēc nosalis.” Līdz ar to turpmākais rīcības plāns ir gatavs – putniņi jāēdina.
Tas nekas, ka ik rudeni vides inspektors Valērijs Gabrāns ar laikraksta starpniecību strikti atgādina – gulbji nav jābaro. Neaizsalušu ūdenstilpju Latvijā pietiek pat bargās ziemās, un lielie putni sev ēdamo atradīs, ja vien papūlēsies veikt pārlidojumus. Taču gulbji, kas ir pieraduši pie cilvēku uzmācīgās gādības, to, iespējams, vairs nedarīs. Diendienā saņemot viegli pieejamu barību, izdzīvošanas instinkti novājinās, un līdz ar to putni ir pakļauti daudz lielākam riskam aiziet bojā.
Kāds biologs man reiz stāstīja: ja viena gulbju paaudze dažādu faktoru ietekmē ziemas sākumā neaizlido uz siltākiem reģioniem, pēcnācējiem šis instinkts izzūd. Nezinu, vai fakts ir zinātniski pierādīts, tomēr sacītais kļūst par nopietnu vielu pārdomām, jo atkāpes putnu un savvaļas dzīvnieku uzvedībā bieži vien ir saistītas ar cilvēku nepārdomātu rīcību.
Bet ir taču tik jauki krastmalā apmīļot gulbīti un justies gluži kā Andersena pasakā par Elīzu un viņas apburtajiem brāļiem! Šim sentimentam nespēj pretoties ne jauns, ne vecs. Taču bez emocijām vēl eksistē saprāts, atbildība un zināšanas par visnotaļ sarežģītajām ekosistēmas norisēm. Jau senie grieķi zināja, ka jūtas un prātu jācenšas noturēt līdzsvarā. Arī tad, ja gribas justies kā gulbju bara pavēlniekiem.
