Bauskas pamatskolas skolotājas Andas Krūmiņas ģimenē senču relikvijām ir īpaša nozīme. Tās tiek glabātas sevišķi rūpīgi nākamām paaudzēm.
Bauskas pamatskolas skolotājas Andas Krūmiņas ģimenē senču relikvijām ir īpaša nozīme. Tās tiek glabātas sevišķi rūpīgi nākamām paaudzēm.
Atrod prieku
Andas aprūpē pavisam nejauši, taču likumsakarīgi no vecvecmāmiņas pārnākušas vecmāmuļas darinātās sedziņas, galdauti un aizkari. Erna Ābele, Andas tēta mammas mamma, dzimusi 1900. gadā un dzīvojusi Valkas rajonā. Spējusi izaudzināt četrus dēlus un četras meitas. Vīra pāragrā nāve daudzus pienākumus un darbus uzvēla uz viņas pleciem.
Erna prata ienest dzīvesprieku savās mājās, aicinot vērties apkārtnē un rast mirkļus, lai varētu jūsmot kaut vai par uzplaukušiem pūpoliem dīķmalā. Dievs savā valstībā Ernu paņēmis 83 gadu vecumā.
Īpaša zīme
Dzimtas mājas palikušas tukšas. Kapu svētkos tur mēdza pulcēties radi un apspriest dzīves līkločus. Pirms dažiem gadiem, atkal kopā sanākot, no mājas daudz nekas nebija pāri palicis. Viss bijis izdemolēts, salauzts, saplēsts. Neaiztikts palicis vienīgi vecais skapis. Kad Anda atvērusi tā durvis, plauktos stāvēja vecmāmuļas tamborētas sedziņas, izšūti galdauti un aizkari – skaisti salocīti, balti, iestērķelēti.
Tēvs teicis, ka tā esot zīme, ka šīs lietas pie sevis jāņem tieši Andai. Tagad, kad pašai grūti ap sirdi, viņa pārcilā katru mantiņu, tādējādi smeļot spēku turpmākajai dzīvei. Domās šādās reizēs viņa izstaigā bērnības takas, spriež par darba tikumu un senām, sirdij tuvām lietām.
Vienīgais Latvijā
“Mans tētis braukāja, es braukāju, brālēns braukāja, tagad dēls braukā,” stāsta Andas dzīvesbiedrs Gundars par atjaunoto ģimenes mantojumu – mopēdu. Gundara tētim Mārim Krūmiņam mopēdu 11. dzimšanas dienā uzdāvinājis viņa tēvs. Nav skaidrības par ražotāju, taču Gundars zināja, ka tas nācis no Krievijas. Pēc viņa domām, tas ir vienīgais tik labā kārtībā esošais šīs markas mopēds visā Latvijā.
“Neglītais pīlēns”
Gundars tagad ir ļoti pateicīgs tēvam, jo viņš savulaik liedzis izjaukt un pārveidot braucamrīku. Gundars mopēdu dēvē par savdabīgu “neglīto pīlēnu”. Tagad skatoties, kā vienpadsmitgadīgais dēlēns Roberts jūsmo par braukšanu, viņam nāk prātā, ka savulaik pats tāpat juties, izbaudot paātrinājumu, bremžu un sajūga darbību.
“Roberta brāļukam Reinim vēl kājeles par īsu, lai atsniegtu pedāļus. Ja interese saglabāsies, tad noteikti arī viņš droši stūrēs pa mājas pagalmu,” domā Gundars. Mopēds viņam ir iespēja vairāk būt kopā ar puikām. Šajā braucamrīkā var saskatīt katru trosīti, skrūvīti, lai saprastu tā konstrukciju. Gundars labprāt Robertam un Reinim paskaidro, kas ir karburators, motors, svece, svečvads. Mazajiem brašuļiem jau tagad tiek parādīti tehniskie pamatprincipi. Roberts norāda, ka vizināšanās ar mopēdu ir daudz foršāka par laika pavadīšanu pie datora. Gundars plāno mopēdu restaurēt pilnībā, lai kādreiz varbūt to nodotu glabāšanai muzejā.
