Gluži nejauši, rakstot informāciju par stelpietes Gunas Rūgas grāmatas «Politiskās anekdotes un tautas folklora» atvēršanas svētkiem, uzzināju, ka šis krājumiņš nācis klajā ar novadnieces codietes ŽENIJAS ALEKSANDROVAS rūpēm.
Gluži nejauši, rakstot informāciju par stelpietes Gunas Rūgas grāmatas “Politiskās anekdotes un tautas folklora” atvēršanas svētkiem, uzzināju, ka šis krājumiņš nācis klajā ar novadnieces codietes ŽENIJAS ALEKSANDROVAS rūpēm. Viņa ir apgāda “Antēra” valdes locekle un vadītāja, strādā Rīgā.
Mūsu saruna raisījās nelielās telpās Bruņinieku ielā, kas ir apgāda centrs un radoša darbnīca, kā to dēvē saimniece. Šeit redzams, kādas literatūras izdošanai pievērsusies “Antēra”. Latviešu konversācijas vārdnīca, Astrīdas Beināres “Rīgas Dievmātes klosteris”, Daiņa Īvāna “Eida pirtiņā”, vēl vairākas grāmatas par populāriem aktieriem, dažas tematiskas vārdnīcas.
Šķiet, pēc satura un apjoma “Antēras” izdevumi ir ļoti atšķirīgi. Manuprāt, tas tomēr ir risks – izdot Latviešu konversācijas vārdnīcu. Vai jūs turpinājāt 90. gadu sākuma perioda neveiksmīgo projektu?
– Tā ir daudzi jautājuši, un joprojām man jāskaidro, ka mēs esam cita izdevniecība. Jau ilgu laiku ir nācies sadzīvot ar teikumu “jūs taču esat pārņēmuši kādreiz iesākto”, uzklausīt rūgtus vārdus no pieviltiem grāmatu draugiem. Sākām visu no jauna, jo neviens mums nedeva naudu, kas bija savākta pirmo sējumu izdošanai. Tos gan iepirkām, taču drukājām vēl klāt. Jāpaskaidro, ka Latviešu konversācijas vārdnīca ir faksimilizdevums, kopija vecajam. Mēs joprojām piedāvājam visu komplektu – 22 sējumus. Tas tiešām bija smags, taču finansiāli izdevīgs darbs. Uzskatām to par ieguldījumu nākotnei.
Kas pērk Latviešu konversācijas vārdnīcu?
– Klienti ir dažādi. Vecmāmiņas mazbērniem to iegādājas kā ģimenes relikviju un latviskuma apliecinājumu. Nupat viens komplekts tika aizvests uz Briseli, kāds tulks to izmantos latviešu valodas bagātināšanas nolūkā. Pērk arī deputāti un valstsvīri.
Diemžēl valsts šādu izdevumu nav atbalstījusi. Amatpersonām vairāk patīk spodrināt katram savas spalviņas. Ne tas vien skumdina un rāda, ka valsts pārāk maz domā par ieguldījumu kultūrā. Nevaru aizmirst, cik nolasīta bija grāmata par Gunāru Cilinski Talsu bibliotēkā. Lapas salīmētas ar līmlenti, lasītāji pierakstījušies rindā. Vai tiešām bibliotēkām nevar iedalīt vairāk naudas, lai tās nopirktu nevis vienu, bet dažus eksemplārus?
Jānoprot, ka vēsturiski izdevumi ir jūsu niša.
– Tikko nācis klajā Arveda Švābes sastādītās Latvju enciklopēdijas pirmais sējums. Tā ir tapusi Zviedrijā no 1950. līdz 1955. gadam. Komplektam būs pievienoti Švābes sievas Lidijas labojumi un papildinājumi. Vēl mums ir iecere izdot Aleksandra Grīna Kopotus rakstus, ko nespēja paveikt kāda cita kolēģa uzņēmums. Faksimilizdevumi ļauj sponsorēt pašiem sevi un ieguldīt naudu oriģinālliteratūras drukāšanai. Mūsu izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas komplekts maksā 220 latu. Antikvariātā tā cena ir divas reizes augstāka. Taču esmu pārliecinājusies – vēsturiski projekti ir to vērti.
Kas jūs pamudināja izdot stelpietes Gunas Rūgas apkopotās anekdotes?
– Gunu sastapu, braukājot uz grāmatu prezentācijām Bārbeles pusē. Pamazām iepazināmies un atklājās ļoti interesants cilvēks, man iepatikās viņas piegājiens dzīvei. Tāds savdabīgs vieglums. Šķiet, viņa to sasmēlusies literatūrā, jo tiešām ir grāmatu fanāte. Lasīto analizē, runā, stāsta. Diezin vai vēl kāds cits ir izlasījis tik daudz, cik viņa. Lasa un raksta joprojām. Gunai mājās ir kaudzīte ar kladēm, kurās rakstīts par pašas dzīvi, par kolhozu laiku. Palīdzēsim kaut vai daļu ievadīt datorā. Stundām esam sēdējušas un runājušas.
“Antēras” autoru loks veidojies pamazām, tagad jau ir rinda, un mēs varam izvēlēties, ko izdot. Dažkārt gan jāsecina, ka grāmatas popularitāti nosaka tas, par ko ir rakstīts. Līdz šim lielākā tirāža bijusi stāstam par aktieri Eduardu Pāvulu – Daiņa Īvāna grāmatai “Eida pirtiņā”. Pašlaik top aktiera Rūdolfa Plēpja grāmata “Riču raču”. Manuprāt, tā būs ļoti interesanta, veidojas izteiksmīgas ilustrācijas, kas labi saistās ar tekstu.
Ar autoriem mums ir ilgstoša sadarbība, kopā braucam prezentācijās, tiekamies ar publiku. Es saku viņiem, ka mums gadu būs kopā jāstrādā.
Viena lieta ir grāmatas izdot, otra – pārdot.
– Mums ir sava taktika, visos Latvijas rajonos darbojas “Antēras” aģenti, kas strādā tieši ar klientiem. Protams, cenšamies iegūt jaunus pircējus. Vienīgais, kas mūs ietekmē, – zemā pirktspēja. Tauta nav kļuvusi muļķāka, nav negribošāka lasīt.
Esmu vērojusi, kā mirdz acis, kad cilvēks pienāk pie grāmatu plaukta. Viņš gribētu, bet nevar atļauties. Mēs daudziem dāvinām grāmatas, īpaši jau Ziemassvētkos. Taču komercija šodien nav žēlsirdība.
Pastāstiet, lūdzu, kā nokļuvāt grāmatniecībā, jo augstākā izglītība jums ir pavisam citā jomā!
– Tāpat kā daudzus, arī mani dziesmotā revolūcija izmeta no segliem, bija jādomā, kur palikt. Viļņā mācījos vācu firmas rīkotos mārketinga jeb tirgvedības kursos. Mācības bija vācu valodā, firma gatavoja pārdošanas speciālistus. Vienulaik strādāju šīs firmas pārstāvniecībā, pēc tam dabūju darbu uzņēmumā, kas nodarbojas ar grāmatu pārdošanu. Sāku domāt – kāpēc tikai pārdot, ja var arī izdot? Manā skatījumā svarīgākais ir domāšana un spēja organizēt.
Jums tāds darbs, ka allaž jābūt sabiedrībā. Jātiekas ar autoriem, ar lasītājiem, ar poligrāfiķiem.
– Varbūt izklausīsies neticami, vīrs pat zina, ar ko man bijušas sarunas. Reizēm no darba atgriežos izsmelta, pārgurusi, un viņš nekļūdās, nosaucot personas, kas atņēmušas enerģiju. Vairākumā, protams, tiekos ar labiem un interesantiem cilvēkiem. Mans stiprais balsts ir arī ģimene, mēs cits citam pilnībā varam uzticēties, un gandrīz visi ir iesaistīti apgāda darbā. Vīru Aleksandru dēvēju par “smago artilēriju”, jo viņš izdarīs visu, kas mūsu uzņēmumam vajadzīgs. Nesīs, kraus, vedīs. Dēls Aleksandrs savukārt ļoti daudz mācījies un apguvis zinības, lai veidotu grāmatas. Tā sagadījies, ka mums ar jaunāko dēlu biznesā ir jāizvelk smagums. Meita Jolanta, Teikas vidusskolas skolniece, vasarās piedalās izbraukuma tirdzniecībā.
Vecākais dēls Raimonds, kaut arī kopš mazām dienām bija liels lasītājs un tāds palicis joprojām, atradis sevi citā jomā. Viņš strādā par sporta skolotāju un trenē jaunos futbolistus.
Es īpaši neceru uz citiem, paļaujos uz sevi un tuvajiem cilvēkiem, tad vilšanos ir mazāk.
Katru dienu jūs braucat no Codes uz Rīgu, un tā jau vairākus gadus. Vai nav apnicis?
– Ceļš uz Rīgu turp un atpakaļ savā ziņā ir relaksācija. Braucienā pavadītais laiks pieder tikai man. Esot vienatnē, varu izlamāties ar visiem nekaunīgajiem un pārgalvīgajiem šoferiem. Brīžiem pārņem izmisums, jo mašīnu kļūst aizvien vairāk, braukt ir grūtāk. Taču vēl varu izturēt.
***
– Ženija Aleksandrova (pagājušā gadsimta 90. gadu foto, laiks, kad viņa strādāja Bauskā).
– Dzimtā puse – Latgale, Ludzas rajona Mežvidu pagasts,
– 1974. gadā beigusi Krāslavas vidusskolu,
– studējusi toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, Pārtikas tehnoloģijas fakultātē,
– vairāk nekā desmit gadu strādājusi Gulbenes rajona Patērētāju biedrībā, vadījusi Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apvienību, to darījusi arī no 1990. līdz 1994. gadam, kad ģimene pārcēlusies uz Bauskas rajonu.
– Neilgi nodarbojusies ar grāmatu pārdošanu, 1998. gadā izveidojusi apgādu “Antēra”.
