EDVĪNAM LĒMANIM Īslīcē svētdien, 17. aprīlī, būs 70 gadu jubileja.
EDVĪNAM LĒMANIM Īslīcē svētdien, 17. aprīlī, būs 70 gadu jubileja.
Iepazīstinot ar sevi, jubilārs rādīja grāmatu par Latvijas olimpiešiem. Airētājam Guntim Niedram padomju gados Edvīns bijis treneris. Sports, kurā nemitīgi mijas uzvaras sajūsma un pārdzīvojumi, Edvīnu ilgus gadus noturējis grožos.
“Mācījos Rīgas 5. vidusskolā. Spītības dēļ, lai draugiem pierādītu, ka māku lieliski slēpot, trīspadsmit gadu vecumā sāku trenēties slēpošanas skolā,” stāsta Edvīns. “Kādā pavasarī direktors paziņoja, ka mums jābūt Balasta dambī. Aizbraucām, skatāmies, tur daudz laiviņu. Sāku visu no nulles, drīz vien iemācījos airēt. Paralēli mācībām trenējos, piedalījos sacensībās. Nolēmu studēt fizkultūras institūtā. Tolaik sportistam dzīve bija jāveido pēc atziņas – ja tu esi republikas izlasē, tev jābūt arī PSRS izlasē. Slodze bija pamatīga – pats airēju, studēju un zēnus trenēju airēšanā.”
Edvīns sevi dēvē par migrantu, jo bieži mainījis dzīvesvietas. No Rīgas pārcēlies uz Jelgavu. Tur attīstījis akadēmisko airēšanu.
Lielus pārdzīvojums viņam nācies piedzīvot. “Bijām sagatavojušies, lai nākamajā rītā ar komandu dotos uz PSRS meistarsacīkstēm. No rīta piecēlos, pirms braukšanas saņēmu paziņojumu – nodegusi sporta bāze ar visām mūsu laivām. Zaudējumi bija apmēram 75 tūkstošu rubļu apmērā. Aiz šoka pat parunāt nevarēju,” tā gaviļnieks. Dažādu apsvērumu dēļ nācies sportu pamest. “Arī ar ģimeni gribēju vairāk būt kopā. Sports paņēma daudz, sieva saskaitīja – mājās gadā biju tikai 45 reizes,” atklāj jubilārs.
Edvīns pārvilināts uz Bausku, strādājis par sagādnieku Bauskas SCO. Pensijas gados Edvīns dzīvo pa māju, kopj piemājas dārziņu. Sieva Dzintra ik dienu brauc uz Rīgu strādāt. Prieks esot par dēliem Raiti, Gunti un Ģirtu, meitu Indru un mazdēlu Dāvi. Viņos izdevies ieaudzināt cilvēcību. Visi ir gudri un patstāvīgi, Rīgā iekārtojušies labās darbavietās.
