Venēcijas kinofestivālā pirms diviem gadiem skatītāju simpātiju balvu ieguva franču režisora Fransuā Dipeirona filma «Ibrahima kungs un Korāna ziedi». Pašlaik lenti var noskatīties kinoteātrī «Rīga».
Venēcijas kinofestivālā pirms diviem gadiem skatītāju simpātiju balvu ieguva franču režisora Fransuā Dipeirona filma “Ibrahima kungs un Korāna ziedi”. Pašlaik lenti var noskatīties kinoteātrī “Rīga”.
Klusa un skaista mūzika
Festivālu filmas Latvijā nemaz tik bieži nerāda. Laikam tādēļ, ka atšķirībā no “kases gabaliem” tās nav rentablas un peļņu nenes. Tāpēc izsmalcinātu mākslas darbu vai kinoeksperimentu cienītājiem vajadzētu izmantot katru izdevību.
Lente “Ibrahima kungs un Korāna ziedi” ir īpaša. Tā atgādina klusu un skaistu mūziku. Izrādās, ka arī tā var interpretēt dziļu un nopietnu vēstījumu par filosofijas un ētikas pamatkategorijām. Stāsts ir par veca kunga – Parīzes arābu kvartāla bodītes īpašnieka – un ebreju zēna draudzību, kurā jebkādu nozīmi zaudē vecumu atšķirība, piederība dažādām kultūrām un reliģiskām konfesijām. Šo stāstu izspēlē divi aktieri, bet visi pārējie personāži veido tikai fonu.
Eksotisku varoņu lomas
Galvenās lomas atveidotājs ir ēģiptiešu izcelsmes aktieris Omārs Šarifs. Viņam nesen palika 73 gadi. Vidējās un vecākās paaudzes kinomīļi noteikti atceras romantisku filmu sēriju par Anželiku un karali. Omārs Šarifs tajā atveido neatvairāmu mīlētāju.
Pārskatot aktiera filmogrāfiju internetā, stāsts par Anželiku neparādās, jo Francijā lentei acīmredzot ir cits nosaukums. Toties var atklāt bezgala daudz citu interesantu faktu.
Pazīstamais aktieris ir piedalījies vairāk nekā 70 filmās, vairākās no tām atveidojot galvenās lomas. To vidū ir lentes “Arābijas Lorenss”, “Čingizhans”, “Doktors Živago”. Šķiet nedaudz dīvaini, kāpēc režisors Karlo Ponti krievu ārsta Jurija Živago lomai ir izvēlējies aktieri ar ļoti izteiktu austrumniecisku faktūru. Droši vien tāpēc, ka 60. gadu sākumā Omārs Šarifs atradās slavas zenītā un tika augstu novērtēts kā izcils dramatisks aktieris.
Pēdējos desmit gadus pievilcīgais ēģiptietis tikpat kā nefilmējās, savu nostāju pamatojot ar vārdiem: “Man apnika šo darbu darīt tikai tāpēc, ka tas kādam nes peļņu.” Beidzot viņš sagaidīja savu īsto filmu, piekrizdams kopīgam projektam ar franču režisoru. Starp citu, par Ibrahima kunga lomu Omāram Šarifam 2004. gadā tika piešķirta prestižā Cēzara balva.
Lente veidota pēc franču mūsdienu filosofa un rakstnieka Ērika Emanuēla Šmita tāda paša nosaukuma noveles. Latvijā autors kļuva populārs pērn, kad tika izdots viņa lieliskais darbs “Pilāta evaņģēlijs”.
Ebreju zēns Moisejs jeb Momo dzīvo kopā ar depresijā slīgstošu tēvu. Viņš tā arī nav spējis atgūties no psiholoģiskas traumas, kad, zēnam piedzimstot, sieva aizgāja no ģimenes. Zinātkārais pusaudzis ir pilnīgi vientuļš, jo viņi ar tēvu dzīvo kā divi svešinieki. Daudz ciešākas attiecības zēnam veidojas ar vietējā kvartāla iemītniekiem. Puisēns, kurš audzis ortodoksālā ebreju vidē, par savām likstām nemēdz runāt, taču apkārtējie nojauš viņa dziļo vientulību un ilgas pēc sirds siltuma.
Liek ieskatīties acīs
Aizvien biežāk Momo mēdz iegriezties Ibrahima kunga – pārliecināta musulmaņa – sīklietu bodītē, jo noslēpumainais austrumnieks ļoti atšķiras no citiem ielas iedzīvotājiem. Viņš izturas ar lielu pašcieņu, ir atturīgs spriedumos, ļoti maz runā, taču katrs teikums Momo izraisa negaidītu rezonansi. Ibrahima kungs nepārmet zēnam par regulāri zagtām konservu kārbām, tikai liek ieskatīties acīs un atkārto: “Tu man neko neesi parādā. Neviens cilvēks citam neko nav parādā.” Momo ir šokēts, jo tādu reakciju nav gaidījis. Kad kamera tuvplānā rāda puisēna acis, tajās jo skaidri atspoguļojas tikko pieņemtais lēmums nekad un neko vairs nezagt.
Vārdi kļūst lieki
Kādā krīzes mirklī tēvs aiziet no mājām, atstādams zēnam dažus simtus franku. Vēlāk viņš izdara pašnāvību. Šo traģēdiju Momo cenšas izdzīvot vienatnē, taču Ibrahima kungs visu uzzina. Pārvarot Francijas varas iestāžu radītus neskaitāmus šķēršļus, tirgotājam beidzot izdodas kļūt par Momo oficiālu aizbildni. Un tad viņš pieņem savas dzīves svarīgāko lēmumu – pārdod veikalu, nopērk mirdzošu sporta auto un kopā ar Momo dodas brīnumainā ceļojumā uz savu dzimteni, ko nav redzējis kopš bērnības.
Zēns un vecais vīrs nesteidzīgi ceļo cauri Eiropai. Viņi lūkojas Grieķijas mirdzošajās debesīs, Kapadokijas mistisko kalnu siluetos, Stambulā klejo pa ebreju, katoļu, musulmaņu un pareizticīgo dievnamiem, meditē dervišu rituālo deju seansā, kopīgi šķirsta Korānu. No grāmatas lappusēm izbirst sakaltēti rudzupuķu ziedi…
Visapkārt ir gaisma, krāsas, smaržas, vizuļojošs Bosfora ūdens. Vārdu ir ļoti maz, bet šajā klusumā un divu ceļabiedru absolūtajā saskaņā Momo atklājas dzīves galvenās patiesības. Vārdiem nav nozīmes, vien cilvēka darbiem. Tā apgalvots Bībelē, Korānā, budistu svētajos rakstos. Cik grūti ir iztikt bez vārdiem, ko visbiežāk mēs tērējam veltīgi, tā arī neko nozīmīgu nepasakot! Apbrīnojami, kā to var parādīt filmā ar diviem gandrīz klusējošiem aktieriem.
Skaistums pasauli nepārveidos, un mūžsenais jūdu un musulmaņu naids nenorims, bet tādas filmas kā “Ibrahima kungs un Korāna ziedi” spēs izraisīt katra skatītāja dvēseles vibrācijas.
