Esmu es, esi tu, un mana roka mūs vieno. Es esmu tas, kurš pirmais sniedz tev savu plaukstu, lai tu varētu man uzticēt savu plecu par atbalstu.
Esmu es, esi tu, un mana roka mūs vieno. Es esmu tas, kurš pirmais sniedz tev savu plaukstu, lai tu varētu man uzticēt savu plecu par atbalstu. No tevis atkarīgs tas, vai es gribēšu vai es spēšu to darīt atkal. Tu esi mana pieredze, mans spogulis – gluds un spožs vai šķībs un sagrozīts. Mana roka ir tilts, kuram tavs krusts sniedzas pretī vai arī uzspridzinot to sagrauj.
Pasaulē ir daudz ļoti dažādu roku. Es pasniedzu roku savai mammai, bērns būdams, un atrodu pie tās drošu atbalstu. Kādreiz es došu mammai roku, lai viņai būtu vieglāk. Es pasniedzu roku savam brālēnam rotaļā, mācoties sajust pasauli. Vēlāk, es zinu, mums abiem būs stipri pleci, uz kuriem turēsies katram sava dzīve kā pasaule mītos uz titānu pleciem.
Es pasniedzu roku noklīdušam sunim un kaķim. Tagad man ir uzticams sargs un draugs un divi mīļi peļu junkuri. Manās mājās ienākusi jautrība un vienmēr ir kāds, kas mani sagaida, kas priecājas ikreiz, kad atnāku, pat tad, ja esmu noguris vai bēdīgs.
Es pasniedzu roku saviem klases biedriem. Te es sastopos ar dažādām rokām. Dažas sniedzas pretī, bet, kad roka rokai tuvojas, atraujas izbailēs. Ir rokas, kuras, šķiet, sen nocirstas, kuras baidās no sāpēm, kad uguns apdedzina. Ir rokas, kas aptausta manu roku, skatoties, kas manā plaukstā. Te ir manu kaimiņu rokas, ar kurām kopā nesam malku, kuras silti sniedzas pretī. Tie ir mani draugi.
Ar pasniegtu roku es iepazīstu pasauli. Tikai tad, kad es sniedzu roku tev, es varu uzzināt, kā var būt tam, kas dod roku man. Es ceru, ka spēšu pamanīt man pasniegtu roku, lai aizdomu aizās iespīd silti saules stari un vientuļo klinšu skaistums būtu pieejams un saskatāms, lai starp tām atmirdzētu krāsaini tilti.
