Beidzot tematu par lielo latviešu tautas revolūciju, kam šogad atzīmē simtgadi, šoreiz stāstām par situācijas normalizēšanos 1906. un 1907. gadā, kā arī par dažām šī notikuma atbalsīm vēlākajos gados.
Beidzot tematu (sākums “Bauskas Dzīves” 24. janvāra, 21. februāra un 21. marta numuros) par lielo latviešu tautas revolūciju, kam šogad atzīmē simtgadi, šoreiz stāstām par situācijas normalizēšanos 1906. un 1907. gadā, kā arī par dažām šī notikuma atbalsīm vēlākajos gados.
1906. gads pēc 1905. gada notikumiem, kuros bija maz ciešanu un traģēdiju, pagāja represijās un ciešanās, ko radīja soda ekspedīciju un kara tiesu darbība. 1906. gadā soda ekspedīcijas visā Bauskas apriņķī nogalināja vairākus desmitus cilvēku (dažādos materiālos minēti atšķirīgi skaitļi). Visvairāk Iecavas pagastā – 16.
Darbojas kara tiesas
Vienlaikus ar soda ekspedīciju asiņaino darbību Kurzemes guberņā darbojās kara tiesas, jo tur, kā minēts iepriekšējās publikācijās, kopš 1905. gada augusta bija izsludināts kara stāvoklis. Piemēram, 1906. gada 13. aprīlī Kara tiesas sēde Jelgavā izskatīja apsūdzību pret vairākiem Šēnbergas (Skaistkalnes) pagasta iedzīvotājiem par piedalīšanos mītiņā 1905. gada 8. decembrī Šēnbergas miestā, kam sekoja pagasta monopolbodes (alkoholisko dzērienu tirdzniecības veikala) izpostīšana. Apsūdzības četrām apcietinātajām personām tika pierādītas, un vainīgie saņēma sodu – katorgas darbus no diviem līdz desmit gadiem Krievijas iekšzemē. Par šo tiesas procesu un tā spriedumu visai plaši rakstīja tā laika avīzes “Latvija” un “Balss”.
Kara tiesas darbojās arī 1907. gadā, jo 1906. gadā joprojām aktīvi bija tie revolucionāri, kas vairījās no soda ekspedīcijām un arestiem un veidoja tā sauktās mežabrāļu vienības, kas turpināja pretošanos un bruņotu cīņu. Tāpēc daudziem mežabrāļiem pēc notveršanas piesprieda nāves sodu.
Ar šādu sodu Kara tiesas sēdē Jelgavā 1907. gada sākumā sodīja iecavnieka Pētera Meijas vadīto septiņu cilvēku grupu. Viņiem tika celta un pierādīta apsūdzība par uzbrukumu Lieliecavas muižas pilij un mācītājmuižai 1905. gada 29. novembrī, kā arī uzbrukums 1906. gada naktī no 30. uz 31. janvāri Misas muižai, kurā tika nolaupīti ieroči. Vēlāk gan Rīgas Kara tiesa piespriesto nāves sodu 1907. gada 23. jūnijā aizstāja ar mūža katorgas darbiem. 1907. gada 13. septembrī par minētās P. Meijas grupas atbalstīšanu un slēpšanu tika notiesāts arī Emburgas pagasta zemnieks Jānis Vecmanis.
Ar sodīšanu nav līdzēts
Represīvo institūciju aktīva darbība nelīdzēja, un dažādas revolucionāras norises turpinājās visu 1906. gadu. Spilgtākie notikumi bija vērojami 1906. gada 1. maijā, kad vairāku Bauskas apriņķa pagastu centros (piemēram, Iecavā, Rundālē) uzvilka sarkanos karogus, bet bojāgājušo revolucionāru atdusas vietās bija piemiņas sapulces un mītiņi.
Joprojām 1906. gadā turpinājās uzbrukumi muižām un to pārvaldniekiem, kā arī monopolbodēm un krogiem. Šādi uzbrukumi notika Mežotnē, Grienvaldē (Zālītē), Bērstelē, Kroņamisā (Misā) u. c. To mērķis bieži vien vairs nebija iegūt ieročus, bet gan naudu, ko vajātie mežabrāļi lietoja emigrācijai uz ārzemēm. Naudu izmantoja arī pabalstu izmaksai nošauto revolucionāru ģimenēm un piederīgajiem. Atsevišķās vietās liesmoja muižnieku un viņu atbalstītāju siena un labības šķūņi, neiztika arī bez upuriem. 1906. gada jūnija sākumā Iecavas centrā tika nošauts pagasta uradņiks (policijas kārtībnieks). Visos šajos gadījumos vainīgos neatrada.
Rīko ķeršanas akcijas
Par to, ka situācija 1906. gada vidū nebija mierīga, liecina arī 1906. gada 1. jūnijā Bauskas apriņķa policijas 3. iecirkņa priekšnieka ziņojums Jelgavas-Bauskas apriņķa policijas priekšniekam, ka bruņotas cilvēku grupas joprojām darbojas un ir manītas Baldones un Iecavas mežos. Lai gan šajā laikā policija un karaspēka vienības rīkoja vairākas ķeršanas akcijas un “mežu ķemmēšanas”, nevienu nenotvēra. Arī par to lasāms policijas ziņojumos. Savukārt Kurzemes muižniecība 1906. gada augustā Jelgavas-Bauskas apriņķa policijai atvēlēja 20 tūkstoš rubļu cīņas pastiprināšanai, kā teikts lēmumā, “(..) ar noziedzīgām bandām, kas slēpjas taisnīgas tiesas un apdraudē mieru un esamo kārtību”.
1906. gada 16. septembrī Bauskas apriņķa priekšnieks izdeva cirkulāru visiem pagastiem organizēt un paveikt mežu un krūmu izciršanu gar ceļmalām trīs asu (apmēram sešu metru) platumā gar abām ceļa pusēm, lai būtu iespējas laikus izvairīties no mežabrāļu uzbrukumiem un uzbrukumu gadījumos spētu vieglāk viņus notvert. Pagastu amatpersonām personīgai drošībai un pagasta valdes apsardzībai bija atļauts turēt ieročus.
Iecavā uzvelk karogu
Tomēr arī pēc šādiem pasākumiem atsevišķās vietās joprojām turpināja darboties sociālisti un viņu atbalstītāji. Tikai 1908. gada 10. janvārī Iecavā tika arestēta piecu sociālistu grupa (P. Spēlmanis, A. Sermulis, Ģ. Balodis, P. Tumšais, J. Tumšais), kuru lietu Rīgas Kara tiesa skatīja 1908. gada 27. septembrī. Pēc tās materiāliem var uzzināt, ka šī grupa Iecavas pagastā aktīvi darbojusies ne tikai 1905. gadā, bet arī 1906. un 1907. gadā. 1907. gada 1. maijā šīs grupas dalībnieki uzvilka sarkano karogu Iecavas baznīcā un ceļmalā netālu no Iecavas dzelzceļa stacijas, kur 1906. gadā soda ekspedīcijas kareivji nošāva vienu no Iecavas un Baldones apkārtnes aktīvākajiem revolucionāriem Jāni Rēju (mūsdienās ceļa Bauska–Rīga labajā malā, netālu no dzelzceļa pārbrauktuves un autobusa pieturas, atrodas piemiņas akmens J. Rējam).
Ja var ticēt atmiņu materiāliem, tad, grupas darbības apstākļus izmeklējot, arestētos vairākkārt piekāva un spīdzināja. Tādēļ Pēteris Spēlmanis nomira cietumā 1909. gada 25. jūlijā.
Par represīvo institūciju zvērībām (apcietināto spīdzināšanām un beztiesas nošaušanām) 1906. un 1907. gadā vairākus paziņojumus parakstīja Krievijas Valsts domes atsevišķi deputāti, kas bija ievēlēti no Kurzemes un Vidzemes guberņām, kā arī no Rīgas. Vienu no šīm interpelācijām bija parakstījis arī baušķenieks Lāzars Leopolds Nisselovičs, kas parlamentā pārstāvēja Kurzemes guberņas pilsētniekus. Nekāda augstāko varas institūciju rīcība, lai ierobežotu šo represīvo institūciju nelikumības, nesekoja, un kara stāvokli Kurzemes guberņā atcēla tikai 1908. gada 15. septembrī. Taču kara tiesas joprojām turpināja darboties.
Revolucionāro notikumu atbalsis
1905., 1906. gada notikumus baušķenieki atcerējās 1919. gada janvārī, kad Bauskā valdīja lielinieciskā Kara revolucionārā komiteja. Šis kara tribunāls nāves sodu piesprieda 1905. gada revolucionāru bendem policijmeistaram fon Ulotam un Vecsaules mācītājam Hansam Bīlenšteinam, kurš pēc 1905. gada bija apkopojis Kurzemes draudžu mācītāju ziņojumus par 1905. un 1906. gada cīnītāju ļaundarībām. Nāves sods abām personām tika izpildīts Bauskas pilskalnā 1919. gada 13. janvārī.
Noraida apsūdzības pret grāfu Pālenu
Runājot par vainīgajiem un līdzvainīgajiem 1905., 1906. gada revolucionāru vajāšanā, vēlreiz jāatgriežas pie iepriekšējā publikācijā minētā Kaucmindes muižas īpašnieka grāfa Paula fon der Pālena. Viņš savā īpašumā 1905. un 1906. gadā uzturējās kopā ar ģimeni – sievu Fredu fon der Pālenu, dzimušu baronesi fon Tingenu, un pieciem bērniem.
Grāfs P. fon der Pālens 1905. gada revolūcijas laikā bija Bauskas apriņķa muižniecības maršals. Kaucmindes muižā 1905. gada nogalē uzturējās gan ievestās papildu karaspēka vienības (“melnā sotņa”), gan vēlāk arī soda ekspedīcijas nodaļa (tur bija piemēroti apstākļi zirgu novietošanai un karavīru izmitināšanai). Kaucmindē atradās arī aresta telpas aizturētām personām, kuras etapēja uz Jelgavas cietumu. Daudzās atmiņās Kaucmindes muižas īpašnieks tiek tēlots kā viens no lielākajiem Bauskas revolucionāru bendēm un asinssuņiem. Taču Rundāles pils muzeja speciālisti, kas rūpīgi pētījuši šīs dzimtas aktivitātes un likteņus, pilnībā noraida šīs apsūdzības. Droši var apgalvot, ka inteliģentā un klusā grāfiene Freda fon der Pālena noteikti nebūtu pieļāvusi tādu vardarbību savas ģimenes acu priekšā, kādu tēlojuši atmiņu sniedzēji.
