Mums, latviešiem, uz dažu jautājumu pierasts saņemt atbildi: «Par to vēl zinātnieki strīdas.» To var attiecināt arī uz senajiem zemgaļiem.
Mums, latviešiem, uz dažu jautājumu pierasts saņemt atbildi: “Par to vēl zinātnieki strīdas.” To var attiecināt arī uz senajiem zemgaļiem. Protams, senākās pagātnes norises ir neskaidrības miglā tītas un atbildes uz daudziem jautājumiem ir tikai hipotētiskas. Tas ļauj vēstures pētniekiem izvirzīt dažādas teorijas, kas raisa diskusijas.
Vecsaulē vai Šauļos?
Par senajiem zemgaļiem un viņu lomu Latvijas vēsturē ir daudz neatbildētu jautājumu. Nav pietiekami skaidras zemgaļu izcelsmes problēmas, arī zemgaļu izzušana Vidzemē vidējā dzelzs laikmetā. Droši ticamu vēstures liecību trūkums rada neatbildētu jautājumu, vai pēc 13. gadsimta krusta kariem turpmākie Zemgales iedzīvotāji ir seno zemgaļu pēcteči vai arī ieceļotāji no citiem novadiem.
Visvairāk šķēpu lauzts par zemgaļu līdzdalību Saules kaujā un par šīs kaujas norises vietu. Visbiežāk šī vieta tiek lokalizēta vai nu Vecsaulē, vai Šauļos (Lietuva).
Pirmais Saules kauju ar Vecsauli 19. gadsimta beigās saistīja ievērojamais baltvācu mācītājs un latviešu vēstures pētnieks Augusts Bīlenšteins, balstoties uz vietvārdu līdzību. Te gan jāpiebilst, ka Vecsaules un Jaunsaules nosaukumi ir relatīvi jauni – radušies tikai 18. vai 19. gadsimtā. Senākais šī novada nosaukums, visticamāk, bijis Ratene, ko vācieši pārveidoja par Rahden, piemēram, Vecsauli vāciski sauca Alt-Rahden. Nevienā senākā dokumentā šeit vietvārds “saule” neparādās. A. Bīlenšteinu un citus 19. gadsimta pētniekus iespaidoja toreizējie arheoloģiskie izrakumi Vecsaules “Čapānos”, kur dienasgaismu ieraudzīja šķēpu uzgaļi, kaujas cirvji un zobeni. Daudziem tas šķita pierādījums, ka tieši tur notikusi Saules kauja.
Vēsturnieku atzinumi
Dažreiz arī mūsdienās Vecsaules versijas aizstāvji atsaucas tieši uz šiem ieroču atradumiem. Te uzreiz jāpiebilst, ka “Čapānos” atrodas tipisks zemgaļu kapulauks, kurā apglabāti gan vīrieši ar ieročiem, gan sievietes un bērni. 19. gadsimtā šos atradumus neprata hronoloģiski novērtēt, taču mūsdienās šo kapulauku datē ar 9. – 12. gadsimtu, tik plašā laika intervālā tur guldīti mirušie. Bet Saules kauja notika vienu dienu, nevis vairākus gadsimtus.
Nevarētu teikt, ka par Saules kauju būtu milzum daudz informācijas senās hronikās, bet no šiem rakstītajiem vēstures avotiem var secināt:
– vācu krustneši kopā ar jau pakļautiem igauņiem, lībiešiem, latgaļiem un saviem sabiedrotajiem – Pleskavas krieviem – devās uz Lietuvu, kur postīja un laupīja;
– atceļā tiem pie “Saules zemes” nācās iet pa mežainu un purvainu apvidu, līdz nonāca pie kādas upes, kur viņi ieraudzīja pretiniekus;
– nākamajā rītā, 1236. gada 22. septembrī, sākās kauja, kur lietuvieši viņus “apsita kā sievas”;
– no kaujas lauka bēgošos bez žēlastības apsituši zemgaļi.
Visticamāk, ar “Sauli” ir domāti Šauļi, jo 1254. gada dokumentā par Zemgales novada – Upmales – sadalīšanu ir pieminēta Zemgales dienvidu robeža, aiz kuras bijusi “Saules zeme”. Un te nu vēsturnieki vienprātīgi atzīst, ka runa ir par Šauļiem.
Bet par zemgaļu līdzdalību Saules kaujā hronikās nav minēts, tur stāstīts tikai par lietuviešiem. No skopās informācijas var spriest, ka viena daļa krustnešu no kaujas lauka aizbēga, bet atceļā uz Rīgu tiem nācās šķērsot Zemgali, kur tos nogalināja zemgaļi (tiem arī bija savi rēķini ar krusta karotājiem). Teorētiski jau var būt – kādu nelielu grupiņu apkāva arī Vecsaules pagastā, bet tikpat labi tas varēja notikt jebkurā Zemgales vietā.
Par simt gadu kaujām
Cits mīts saistās ar “zemgaļu simts gadu cīņām pret vācu iebrucējiem”. Cīnījās jau ilgi un pamatīgi, bet dažreiz kopā ar vāciešiem pret lībiešiem un lietuviešiem.
“Indriķa hronikā” zemgaļi pirmo reizi minēti 1185. gadā, kad tie ar kuģu tauvām mēģinājuši jaunuzcelto Ikšķiles mūra pili ievilkt Daugavā. Ņemot vērā, ka tolaik vācu priesterim Meinhardam piederēja tikai pils piektā daļa un tur vēl nebija krustnešu karaspēka, tad var uzskatīt, ka zemgaļi uzbruka lībiešiem (tiem piederēja četras piektdaļas Ikšķiles pils). Arī ar lietuviešiem zemgaļi sākotnēji nav sadzīvojuši, par to liecina 1201. gada ziemā pieminētais lietuviešu karagājiens uz Zemgali.
Savukārt 1205. gada ziemā, kad aptuveni 2000 lietuviešu jātnieku bija garām Rīgai devušies sirojumā uz Igauniju, Rīgā ieradās zemgaļu vadonis Viestarts, “kas bij dzirdējis par lietuviešu karagājienu un brīdināja vāciešus, ka ienaidnieki, kas miermīlīgi šķērsojuši viņu teritoriju, varētu, iepazinuši vietas apstākļus, nākotnē iznīcināt pilsētu līdz ar iedzīvotājiem. Tā kā vācieši sava nelielā skaita dēļ pirms bīskapa atgriešanās negribēja ielaisties kaujā, šis Viestarts, būdams kareivīgs vīrs, rosināja viņu prātu uz cīņu, apsolīja atvest palīgā jo daudzus zemgaļus…”. Tātad tieši Viestarts vāciešiem piedāvāja sadarbību pret lietuviešiem.
Var jau būt, ka tolaik, kad vācu tuvākajos iekarojumu plānos Zemgale vēl nefigurēja, bet lietuviešu uzbrukumi bija visai bieža parādība, Viestarts rīkojās kā īstens reālpolitiķis un meklēja sabiedrotos pret tā laika ienaidniekiem. Katrā gadījumā šī sadarbība vainagojās ar panākumiem: lietuviešiem, kas atgriezās no Igaunijas ar krietnu laupījumu un gūstekņiem, starp Ropažiem un Ikšķili uzbruka vāciešu un zemgaļu apvienotie spēki, nogalinot ap 1200 sirotāju, pie reizes nežēlojot arī gūstekņus – “pagānus igauņus”. Laupījumu – zirgus, citus lopus, drēbes un ieročus – uzvarētāji brālīgi sadalīja. Kā savdabīgu suvenīru zemgaļi sev līdzi aizveduši ar lietuviešu galvām piekrautas ragavas…
Nākamajā gadā vācieši aicināja savu draugu Viestartu, lai varētu izrēķināties ar vēl nepakļautiem Turaidas lībiešiem. Hronikā teikts: “Zemgaļi allaž bij naidā ar turaidiešiem un tāpēc priecājās par to un nāca, ap 3000 vīru, ar savu vadītāju Viestartu rīdziniekiem pretī.” Protams, ka šādas sadarbības dēļ Turaidas koka pils tika nodedzināta, bet turienes lībieši bija spiesti kristīties. Kāda sagadīšanās, bet jau pēc nieka 14 gadiem un arī turpmāk lībieši palīdzēja vāciešiem pakļaut zemgaļus.
1208. gadā Viestarts, “kurš vēl nebija aizmirsis daudzos karus un ļaunumu, ko lietuvji, viņam uzbrukdami un laupīdami, bieži bija nodarījuši visā Zemgales pierobežā”, Rīgā lūdza vācu atbalstu viņa iecerētam karagājienam uz Lietuvu. Tas notika, taču neveiksmīgi. Zaudētājos šoreiz bija zemgaļi un vācieši. Ar to tad arī beidzās Viestarta un krustnešu sadarbība. Nedaudz vēlāk zemgaļiem izdevās iznīcināt pretuzbrukumā nākošos lietuviešus, un no kara laupījuma tie daļu nosūtīja rīdziniekiem kā dāvanu. Varbūt kā sāpju naudu par iepriekšējo neveiksmi?
Lūdz bīskapa atbalstu
Turpmākos 11 gadus, no 1208. līdz 1219. gadam, Viestarta un vāciešu attiecības var raksturot kā neitrālas, bet pēc tam – naidīgas. Tieši 1219. gadā notika lūzums, kad Mežotnes zemgaļi ieradās Rīgā un lūdza bīskapa Alberta palīdzību pret lietuviešiem. Saprotams, ka tā bija izdevība krustnešiem, lai varētu sākt zemgaļu pievēršanu kristietībai. Tāpēc arī bīskaps Alberts mežotniekiem apsolīja palīdzību, ja tie apņemas kristīties. Mežotnieki atbildējuši: “Kristīties mēs neuzdrošināmies citu zemgaļu un lietuviešu mežonības dēļ.” Var noprast, ka tie “citi zemgaļi” būs bijuši Viestarta ļaudis, ar kuriem Mežotnes zemgaļiem nav bijušas labas attiecības. Var jau būt, ka Viestarta centieni apvienot savā varā visu Zemgali bija pretrunā ar Mežotnes novada zemgaļu neatkarības centieniem.
Turpmākā notikumu gaita rāda, ka pēc Mežotnes iedzīvotāju kristīšanas un vācu garnizona izvietošanas Mežotnē Viestarts sāka karadarbību pret vāciešiem. Cīņas ieilga, un visa Zemgale tika galīgi pakļauta tikai 1290. gadā.
Atspoguļots arī mākslā
Par Viestartu pēdējās ziņas rodamas 1230. gadā, kad zemgaļi sirojuši Aizkraukles novadā. Atceļā zemgaļu karaspēka nometnei agrā rītā uzbruka krustneši, kurā Viestarta karadraudze cieta smagus zaudējumus, bet pats virsaitis, neskatoties uz sirmo vecumu, cīnījies godam. “Atskaņu hronikā” minēts, ka pēkšņā uzbrukumā Viestarts aizstāvējies ar liesmojošu malkas pagali un nodarījis miesas bojājumus (un negodu) labi apbruņotam, zirgā sēdošam Aizkraukles komturam Markvartam:
“Par tālu zirgs brāli aiznesa,
Un Viestarts no žokļiem tam iztrieca
Daudz zobu:
cik? – es nezinu.”
Žēl jau, ka “Atskaņu hronikas” autors nav bijis klāt un zobus saskaitījis, bet šī aprakstītā epizode ir atspoguļota vēlāk arī mākslā.
Nav zināms, kad un kur Viestarts miris un kur apglabāts, bet par viņa darbību vēsturniekiem vēl ilgi nāksies spriest un diskutēt.
