Sākumā esot bijis vārds. Vārdi iedvesmo un aizvaino, tie var ievainot sāpīgāk par ieroci.
Sākumā esot bijis vārds. Vārdi iedvesmo un aizvaino, tie var ievainot sāpīgāk par ieroci. Bet reizēm sakām: “Tie ir tikai vārdi” vai “Neklausieties manos vārdos…”
Mēs apvainojamies uz citu vārdiem, neticam kāda vārdiem. Citos vārdos dzirdam sev veltītu atzinību, citos saklausām ļaunu nodomu. Mētājamies ar vārdiem emociju uzplūdā, neapdomībā, aklā naidā, aizmirstot, ka ļauni vārdi vienmēr nāk atpakaļ. Sacenšamies daiļrunībā, asprātībā, retorikā. Kurš sāpīgāk aizskars, pateiks “smagāku” vārdu, ironiskāku? Nervozi un ļauni smīkņājam par, mūsuprāt, trāpīgākajiem aizvainojumiem, atkārtojam tos, izplatām un gaidām atbildes vārdus, lai atkal meklētu kādus sūrākus. Vārdu kari vai vārdu spēles?
Prezidentes neapdomīgie (cerams) vārdi par siļķēm, vodku un avīzēm liek pārsteigumā aizturēt elpu. Mūsu inteliģentā un vienmēr izturētā Prezidente arī iekritusi vārdu lamatās! Kā gan justos latvieši, ja kādus viņiem tuvus svētkus kādas valsts vadītājs raksturotu ar vārdiem “degošas mašīnu riepas, piedzērušies ļautiņi mežā, pilni ceļi ar beigtām mašīnām un cilvēkiem”? Ļaunu vārdu vienmēr var atrast, ja ir vēlēšanās. Ar labajiem tā pagrūtāk. Bet siļķu, vodkas un avīžu sakarā kāds var teikt, ka viņiem jau neklāj tādus galdus un negodina kā tos otrus, kurus dažs sauc ļaunā vārdā. Nu tad arī pretī var pateikt to pašu vārdu, pieliekot klāt tikai citu nokrāsu, kā “Bauskas Dzīves” 18. aprīļa “Nedēļas malkā” pieminētais vēstures pētnieks V. Liniņš. Pateikt ļaunu vārdu un uzskatīt, ka tas ir komiski.
“Štrunts par bitēm, ka tik medus!” arī tie ir no tautas mutes nākuši vārdi. Štrunts par tiem nelaimīgajiem, kuriem nebija daļas ne par politiskajām, ne ģeopolitiskajām niansēm, kad viņi gāja svešā zemē, lai cīnītos pret ļaunumu, kas apdraudēja viņu mājas. Nu pēkšņi viņus sauc par ļaunumu. Cilvēki jūtas sāpināti, un atkal skan ļauni vārdi. Tas vairs nav medus, tā jau ir melna darva. Dīvainākais, ka ļaunie ir ne tikai no svešas zemes nākušie, bet arī pašu ļaudis, kuri izdzīvojuši tādu pašu likteni un runā tajā pašā valodā. Runā, bet arī viņus nesaprot. Nāk prātā Ojāra Vācieša vārdi, kuri ļoti precīzi apzīmē ne tikai mūsu pagātnes, bet arī šodienas notikumus:
“Pūt, vējiņi” vienāds šķietas
tiem, kas abās pusēs ļimst…
Divas laivas stāv uz vietas
un pat arī varbūt – grimst.”
Cienījamais V. Birkava kungs, kurš pats savulaik izjutis publiski izteikta ļauna vārda iedarbību, no augstā ciemiņa vēlas dzirdēt tikai vienu vārdu. Maz gan mums vajag. Es gan labprātāk šo vārdu vairs ne no viena un nekad negribētu dzirdēt. Ir tik daudz citu, daudz patīkamāku vārdu, ko cilvēki viens otram var pateikt.
Mēs sakām, ka ļaunos vārdus vēršam pret augstajiem kungiem, kas mulsina tautu. pret pašu tautu ne. Bet augstos kungus ļaunie vārdi neskar. Tie ievaino tikai tautu. Tautas visas ir vienādi cietušas! Tie, protams, ir tikai vārdi. Tiem var nepievērst uzmanību, ignorēt. Mēs bieži dzirdam tikai tos vārdus, kurus gribam dzirdēt. Taču vārdiem nereti seko darbi. Aiz ļaunajiem, protams, ļaunie. Un tos vairs nevar ignorēt. Kā, piemēram, tās granīta plāksnes un akmens krustus ar izkaltiem vārdiem, kuri “okupējuši” mūsu zemi. Nav vairs nozīmes, kā sauc tos, kas guļ apakšā. Viņi nespēj atbildēt. Bet sākumā taču bija vārds. Tikai vārds!
MARINA Saulainē
