Klāt pavasaris, dvēsele sāk atkust no ziemas saltuma, tā atveras krāsām.
Klāt pavasaris, dvēsele sāk atkust no ziemas saltuma, tā atveras krāsām. Man prātā ataust viss labais, un cilvēki, kuri nav vairs starp mums, šķiet tik mulsinoši tuvu. Gribas labu sacīt… Tā arī es vēlos pavasarī atvērt kāda sirdi ar dzīvesstāstu, kurš māca – strādā, tad zeme tevi pabaros, nesūksties, kā tev nav, – Dievs zina… Tie ir manas vecmammas vārdi.
Jūtot, ka bērniņam jānāk pasaulē, Emīlija izkāpa vilciena stacijā, kuras tuvumā bija mājas. Klauvēdama pie svešu ļaužu māju durvīm, tās saimniekam Emīlija sacīja: “Drīz pasaulē jānāk bērniņam, lūdzu, uzņemiet mani!” Dievs vadīja Emīliju pie pareizajiem ļaudīm. Tie sniedza viņai pajumti, ēdienu, bērnam drēbītes, jo nebija nekā… Piedzima meitiņa Irēna. Pēc divām dienām saimnieks iejūdza zirgu un aizveda Emīliju tur, kur bija plānots nokļūt, – pie mātes.
Emīlija daudz strādāja, tāpēc Irēnu audzināja (līdz desmit gadu vecumam) Emīlijas māte, Irēnas vecmāmiņa. Tad Emīlijas sirds tika dziedēta no pagātnes rētām ar jaunu mīlestību. Abi kopā viņi audzināja Irēnu.
Kad Irēnai apritēja 17 gadu, viņa apprecējās un laida pasaulē meitiņu, bet pēc gada nāca likteņa trieciens – gāja bojā vīrs –, pēc mēneša piedzima otra meitiņa. Irēna mierinājumu guva pie Dieva, viņu nebiedēja ļaužu smīni un runas.
Pagāja divi gadi, un Irēna satika Jāni, ar kuru izaudzināja astoņus čaklus bērnus. Visi tika mīlēti vienlīdzīgi un tika arī mācīti mīlēt Dieva vārdu. Visi strādāja, mēroja tālu ceļu uz skolu. Katram bija savi pienākumi un raksturs.
Gadiem ritot, viens pēc otra bērni apņēma vīrus, sievas, mājās palika vien pastarīši. Tagad visiem ir sava ģimene, darbs, mājas un visi joprojām mīl darbu, kā to mācīja Irēna.
Ar Jāni Irēna kopā nodzīvoja 50 gadu, un šī gada 5. februārī tika svinētas zelta kāzas. Šodien Irēna ar savu mammu vēro mūs no mākoņmaliņas. Viņa ir kopā ar Dievu, kuram ticējusi visu mūžu.
Esmu lepna, ka mana vecvecmamma Emīlija bija tik drosmīga un laida pasaulē manu vecmāmiņu, nebaidīdamās no 1933. gada februāra aukstuma un cilvēku iespējamā atraidījuma.
Esmu pateicīga vecmammai, kura bija stipra un izaudzināja manu mammu un viņas māsas, brāļus. Saku viņai paldies, ka, jau būdama sirmā vecumā, viņa turēja kopā mūsu lielo ģimeni. Nebūtu vecvecmammas drosmes, vecmāmiņas sīkstuma, nebūtu manas mammas, manis un pārējo, kuri veido mūsu kuplo ģimeni.
Citi teic, ka pagātne ir pagātne, tā jāaizmirst. Taču pagātne veido mūsu nākotni, tā pilda atmiņas. Kas var būt skaistāks par tām? Tikai žēl, ka nespējam pavērst atpakaļ laiku, lai ko mainītu, labotu kļūdas.
Dzīves steigā, cīņā par to, lai būtu pajumte, dienišķā maize, mēs esam izkausējuši jūtas, kuras mājo mūsos pret apkārtējiem. Ar šo stāstu vēlējos pateikt – nav nekādu šķēršļu, lai mēs būtu laimīgi, ja vien paši no visas sirds to vēlēsimies. Centīsimies biežāk atcerēties savus vecākus, vecvecākus, jo laiks negaida.
Man vēl ir vectētiņš Jānis, kas savos 73 gados ir dzīvespriecīgs, ļoti darbīgs. Labi, ka ir mājas, kuras vienmēr paver savas durvis un gaida visus – lielus, mazus. Labi, ka ir mājas, pēc kurām mēs visi ilgojamies, – vecāku mājas.
Mazmeita V. DŪRA
